|
Ieliktnīši
100 mīksto ieliktnīšu sēž siltās vietiņās.
Viņi ir tikuši tur, kur daudzi cer kādreiz nokļūt.
Ieliktnīši domā, ka ir ļoti svarīgi, bet patiesībā, kad tie ir piesūkušies pilni, tie tiks izmesti miskastē un to vietā nāks jauni ieliktnīši.
Katrs ieliktnītis sākotnēji ir balts un tīrs.
Katrs ieliktnītis siltajā vietiņā kļūst resns un nosmērējies.
Ieliktnītis pats nekad, nekad nenokļūst siltajā vietiņā - vienmēr viņš tur tiek ielikts.
Ja ieliktnītis ir stingrs un principiāls, viņam siltajā vietiņā nokļūt ir daudz mazākas izredzes nekā mīkstam un maigam ieliktnītim.
Ieliktnītis domā, ka sēž siltajā vietiņā, bet īstenībā siltā vietiņa sēž uz ieliktnīša.
Ieliktnītis īstenībā neko nedara.
Visi ieliktnīši ir stulbi kā zābaki, visi bez izņēmuma.
Ieliktnītis nesaprot, ka sūdi ir turpat aiz stūra.
Ieliktnītis nesaprot, ka īstenībā viņš sēž pakaļā.
Ieliktnīši tautai tiek piedāvāti paketēs pa divdesmit vai vairāk.
Ieliktnīšiem ir vienaldzīgi tautas sviedri un asinis.
Ieliktnīšus neizvēlas, ieliktnīšus nopērk. Ja tu nesamaksāsi, ieliktnītis nebūs tavs.
Ieliktnītim nav mugurkaula.
Kaut pilnībā sasmērējies, ieliktnītis pats nekad neaizies. Tas vienmēr jāizņem.
Ieliktnītim neko nenozīmē demokrātiskās vērtības.
Ieliktnītis labprāt piedalās skrējienos pa Latvijas Republiku. Pieredzējušāki ieliktnīši nesmādē arī velobraucienus.
Ieliktnītim ir svešas tautas jūtas. (Jo, kad ir laiks sajūtām, ieliktnīša vairs nav klāt.)
Ieliktnīši ir daudz un dažādi, bet, kad pienāk laiks tos ievēlēties, nezini īsti ko.
(c) Kaspars Derjagins |