| 25. Augusts 2009 |
|
"Cilvēks ir atbildīgs par katru, ko viņš pieradinājis.
Tu pieradināji mani, un tagad esi atbildīgs par mani. Tu esi atbildīgs par visu, ko daru, par visu, ko domāju, ko jūtu. To tev vajadzēja zināt. To tev vajadzēja jau sākumā saprast.
Tagad ir par vēlu. Tagad tu esi atbildīgs par visu, kas ar mani noticis, notiek un notiks. Notiks tā un ne citādi, vienīgi tālab, ka tu mani pieradināji.
Tu mani pieradināji un nu vairs nezini, ko ar mani iesākt. Tu sāc baidīties! Tev bail no atbildības. Bet tur neviens neko vairs nespēj līdzēt, jo cilvēks ir atbildīgs par katru, ko viņš pieradinājis.
Nepieradini, ja tev bail no atbildības." |
|
ekspedīcijā braucot, no ceļmalas savācu jenotsuņa līķi. pārvedu mājās un divas diennaktis pēc atrašanas šam sākās asiņošana. visa virtuves grīda tagad netīra. nevaru saņemties un nogriezt viņam galvu, ko nopūdēt. bet laikam jau šodien nāksies to izdarīt. viena līķmuša jau pa atvērto logu ir atlidojusi. tātad sajutusi beigtā jenotsuņa aromātu. domāju tikai, kur man to galvu pūdēt. vairs jau nedzīvoju dzīvoklī ar balkonu un izvēle tagad nav liela - vai nu virtuve, vai istaba... |
|
gaģušņikā po krupnomu nekas nav mainījies. tikai tagad notiek tik intensīva cīņa ar vampīriem (baigi vardes apsēduši. katrā terārijā pa ķiploku galviņai), ka visur ir jūtama pamatīga dvinga. drīz es pats sākšu vampirizēties un neciest ķiplokus, lai gan pagaidām tie ir vieni no maniem mīļākajiem produktiem.
vecais triks - ja neesi atradis līķi, tad kaut ko neesi pamanījis - strādā vēl jo projām. tikai tagad visi līķi jāiepako un jākrāj saldētavā.
nostādināts vai filtrēts ūdens vairs nav tas labākais. tagad pats labākais ir krāna ūdens, ko šļāc ar lielu švunku virsū zvērēniem. ciņa ar zarazām turpinās. tās jo projām ir visur.
man jāgatavo lekcija kolēģiem par Latvijas gliemežiem, Guna vakar tā izdomāja.
GJ izteicās, ka nav iespējams saprast, ko darīt: braukt uz rietumiem vai labprātīgi doties uz Sibīriju. es gan izdomāju, ka tagad situācija valstī ir izveidojusies tāda, ka ir interesanti palikt tepat un paskatīties ar ko tas viss beigsies. galu galā, vienmēr taču var nomirt. |
|
tikko atklāju, ka man līdz algai piecītis atlicis. prieks, kur tu rodies! sāku jau skaitīt dienas un domāt kā izdzīvot. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |