| 13. Maijs 2008 |
|
te nesen bija ieraksts, kas man atgādināja par Roterdamas Erasmu. tagad nezinu, ko darīt. turpināt lasīt Peļēvinu vai pārlasīt "Muļķības slavinājumu"...
bet, ja tā padomā,– vai tad maz iespējams uzrakstīt ko labāku par "muļķības slavinājumu"? viss pārējais taču tāds atgremojums vien ir...
labi es esmu dumjš un neko nesaprotu un vispār!... domāt ir kaitīgi! |
|
esmu pārtērējis savu budžetu. tādā apmērā pirmo reizi kopš pagājušā gadsimta beigām... izdzīvošanai man tagad ir vajadzīgs plāns B.
KĀDS IR PLĀNS B!!!...
izliekos, ka ir sākusies tikai mērena histērija; vēl nevēlos to nosaukt īstajā vārdā – PANIKA!!! |
|
kas var būt vēl labāks, kā būt vienam mājās un sēdēt pie datora bez vešiņas?...
cik gadi jau pagājuši, kuru laikā es neesmu atļāvcies šo vaļību – vazāties pa māju pliks? bet būt vispār bez apģērba ir TĀDS kaifs!...
un man nevajag publiku. neesmu eksibicionists, kaut gan ir daži cilvēki (ņemot vērā to, ka es spēju iedomāties tikai divus, man vajadzētu rakstīt: pāris), kuru sabiedrībā man nebūtu iebildumu vazāties pa māju bez vešas, vienmēr esmu bijis kārtīgi saģērbies, ja neesmu bijis pilnīgi viens...
nu tad, kad ir bijis sekss es arī esmu bijis bez vešas, bet tas ir kas cits... |
|
atkal gatavojos ceļam uz skolu. vēl dažas reizes un tad būšu bez darba. kaut gan ... svētdien baznīcā viena dāma labākos gados man pačukstēja, ka bērniem esot žēl, ka es ejot prom no skolas... viņi cerot, ka es vēl pārdomāšot...
nepārdomāšu. man šķiet, ka beidzot ir pienācis laiks padomāt tikai un vienīgi par sevi. un ne par vienu citu. pietiekami ilgi manus lēmumus ir ietekmējusi doma "un kā tas iespaidos to, to un to un vēl arī to..."
vecāki, draugi, radi, istabas biedri, vēlāk arī dzīvokļa biedri, tad vēl arī... pietiek reizi par visām reizēm rēķināties ar citiem! |
|
palasījos bazaru, kas sacēlies ap praidu...
labprāt redzētu visus biseksuāļus pakārtus aiz pautiem, bet... es zinu to, ka heteroseksualitāte un homoseksualitāte ir vienlīdz smaga novirze no normas. un norma ir biseksualitāte... un es nevēlos ar to samierināties, lai gan zinu, ka man nav citas iespējas šajā dzīvē...
es neesmu normāls. un tā ir draudzība... kā vienmēr... draudzība ir tā, kas mani nogalina...
es tagad varētu sākt rakstīt pasaku. "reiz sen senos laikos...", bet ne jau par to ir stāsts... stāsts ir par klusēšanu vēl vismaz divdesmit gadu garumā. cilvēki jau nemēdz dzīvot ilgāk par simts gadiem... un no manas puses labāk paklusēt (mirēja cerības netiks pievilktas...)... un tai pat laikā es alkstu grūminga... pat ne grūmingu ne tik ļoti, cik kopābūšanu līdz nāve škirs...
alkstu to, ko nepiedzīvošu...
to, ko nepiedzīvošu...
piedod... |
|
esmu nodzīvojis pietiekami, lai beidzot nomirtu... |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |