|
izrādās, ka man mājās ir ķeblītis ar interesantu uzrakstu... ķeblītis te sen jau ir. vienmēr man apakšīrnieku istabā bijis. nu un tagad, kad V. vairāk pa manu istabu jemas, tad ķeblītis arī te dzīvo. tad nu es pamanīju, ka ķeblītim apakšpusē ir uzraksts... mēs ar V. ilgi pūlējāmies salasīt. izdevās. tur ir rakstīts: "Etgars Māris ir pāris"...
man pat ir aizdomas par to, kurš bij' rakstītājs. nu var būt tikai viņa. ek, pagātne, pagātne...
nu un jā... uzjundīja arī to... nu to kauttābūtu izjūtu... lai arī sena pagātne, tomēr smeldz... gan tas, kas ir bijis, gan arī tas, kas nebija. un es pat nezinu (t.i. nesaprotu) kas smeldz vairāk - bijušais vai nebijušais...
/nedaudz no citas sērijas. te ir viens bērns, kas mani uzrunā par Egaru vai Egarī. izklausās jau interesanti. uz šo es atsaucos. bet ja viņš saka "Eu!",- es nereaģēju. izliekos par vecu, beigtu plaušu un viss. tas bērns vēl jo projām mēģina ar savu euvošanu ko panākt, bet te tie pieaugušie maitas tādi atsaucas tikai tad, ja tiek uzrunāti vārdā un pārējā laikā neklapē ne ar ausi. pieaugušie taču ir briesmoņi. |