|
reiz sen senos laikos, kad es maziņš biju...
es gāju skolā. un mana mamma tur strādāja (skolotājas un skolotāji, nesūtiet savus bērnus tajā skolā, kurā paši strādājat; bērni to nav pelnījuši). tad nu arī tā sanāca, ka mani pazina visi (ij visi skolotāji, ij visi skolnieki, ij apkopējas, dežuranti un pārējie). visus viņus pazīt ir nereāli, bet iemācījos ar viņiem visiem sarunāties tā it kā pazītu, lai gan man nav ne mazākās nojēgas, ar ko es runāju (nu labi par tiem, kas skolā strādā es vismaz varēju mammai noraksturot un noskaidrot), bet tas nebija svarīgi. bija vairāk to cilvēku, kas zin mani, bet mazāk to cilvēku, kurus zinu es. nu jau kādus gadus tie laiki šķita pagājuši, bet...
pirms neilga laika sarunājos ar cilvēku, kurš mani zin, bet sitiet mani nost, ja man būtu kaut mazākās nojēgas, kas ir viņš. tagad oranžajās lapās pie viena bazara atklāju, ka runā par mani. vienā fotogrāfijā mani ir atpazinis cilvēks, kuru es pat neatceros redzējis. un man nav ne nojēgas, no kurienes jams uzpeldējis. [ā! bazars ir pie viena man nepietraukota cilvēka, kura albumā ir ielikta bilde, kurā es arī esmu patrāpījies iekšā]. ā un abos gadījumos figurē viens no maniem cibas nikiem. un nesakiet, ka kāds mani pazīstošs cibiņš mani ir tiem tur abiem parādījis. šoreiz tam es neticēšu. šoreiz tie abi vainīgie ir vīrieši. turklāt viens zin kā es sapišu sarunas un to var zināt tāds, kurš ar mani ir runājis. un otrs... nu vienkārši ar viņa izskatu kaut kas nav kārtībā. es tikai vēl neesmu sapratis, kas... it kā pazīstams neizskatās, bet... derētu dzirdēt viņa balsi. man pusaklam tēviņam balss izsteiktu vairāk kā izskats.
nu jā tad tas par ko es rakstīju. bērnība ir atpakaļ. mani zin vairāk cilvēku nekā es. citiem ap trīsdesmit pienāk krīze, citam bērnība. vobšem katrs jūk savādāk. |