|
vispār man ar to atmiņi švaki. atceros pārāk daudz. nu nestrādā man aizmiršanas process kā tam normāli un dabiski vajadzētu strādāt. turklāt vēl es atceros lietas, kuras pat lasījis neesmu. atceros par to grūdienu un priekškaru, kas pārplīsa uz pusēm, un vīnu. Vakar visu vakaru rakājos pa jauno derību un meklēju, kur tas ir rakstīts, jo nepatīk man atcerēties to, ko neesmu izlasījis. to pārplīsušo priekškaru atradu, bet to zemestrīces grūdienu un to vīnu neatradu. un sajūta man ir, ka tam tur kaut kur vajag būt. un pēc atmiņas atrast nelasītas lietas ir drausmīgi sarežģīti. es skaišos un piktojos pats uz sevi un neko tur nevaru padarīt. nevaru pārtraukt meklēšanu, kamēr neesmu atradis, no kurienes man tās atmņas.
un vidusskolā man bija pat tā, ka es varēju citēt L. Kerola "Alisi brīnumzemē" un labi zināju visu sižetu un visas nianses un man tas darbs nepatika un nebiju to lasījis. pēc tam noškrobojos, ka tik labi pārzinu nelasītu grāmatu, ka ņēmu un piespiedu sevi to izlasīt. izlasīju. un nu, paldies dievam, esmu jau pietiekami aizmirsis, lai vairs nevarētu citēt un tikai aptuveni nojaustu, kur tur kādu labu citātiņu vajadzības gadījumā meklēt.
un vēl jau varētu puslīdz mierīgi dzīvot, ja es neatcerētos dažus notikumus, kuri vēl nav bijuši. nevis nojaust vai paredzēt, bet tieši atcerēties.
nav nekā kaitinošāka par atmiņām un nespēju aizmirst. kā es apskaužu cilvēkus, kas spēj aizmirst. es pēc tādas dieva dāvanas esmu smagi noilgojies, bet laikam jau man ir jāmēģina iemācīties sadzīvot ar savu neaizmiršanu un atcerēšanos un...
bļins! |