šorīt bišķi sapisos meistarībā...
mājupnākot no veikala redzēju kā viens padumjš kruķis uz braucamās daļas aizkavējās. lopiņš dabūja pamatigu triecienu no autobusa un aizlidoja promtikai ar vienu aizlauztu spārna spalvu. bet būkšķis bija pamatīgs.
un tad vienlaicīgi tie pārdzīvojumi... no vienas puses alkas, lai ar lopiņu nekas nenotiek. no otras - man nav ne krauķa izbāzeņa, ne galvaskausa...
un tad, pēc būkšķa un tā skata... iekšā uzreiz ir prieks par to, ka lopiņš ir izdzīvojis un ar to viss ir kartībā un tai pat laikā vilšanās, ka nav līķa, ko ķidāt. vienlaicīgi divas pilnīgi pretējas jūtas un abas vienlīdz spēcīgas.
mēģinu kaut kā šo sagremot. pagaidām vēl nav izdevies. vienkārši turpinu gremot... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
