protams, ka zinu.
reiz sen senos laikos, kad pasaule pavisam citāda izskatījās un visas upes vēl nebi' izrakt's, dieviņš pa pasaul' vazājās un redzēj' ka tai kas dikti pietrūkst. proti, Daugavas. tā nu viņš ņēma sasauca visus zvērus, putnus, zives kā arī visādus mošķus un nemošķus Daugavu rakt. tā nu visi draudzīgi, ne tik darudzīgi vai pat visai kašķīgi šņukurējās, makarējās kā nu kurš prata un raka. kādā vietā dieviņš piesēda uz pamatīga akmiņa, pavērot kā darbi uz priekšu rit un visus sanākušos lopiņus un nelopiņus pārskaitīt. nu un tur visvisādi ir. visi ir tikai nāģ' vien nevaid. tā nu viš tad sanāca – kārtībiņ's nav. jāiet skatīt, ku' ta tā nāģ' palikuš, ka nav. ceļas dieviņš no akmiņa augšā, bet tas jem un kust. no pārsteiguma šis tik spēj izdvest: va ku' liel' vārd! tā nu to viet', kur dieviņš uz vard's kā akmiņa sēdēj' līdz ši balt' dien pa Lielvārd dēvē.
ku'š ta to nezin! |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
