aizeju uz tramvaju. apsēžos pieturā, gaidu savi. pretējā pieturā stāv sirms, ne pārāk līgans kungs ar jaunu skuķi pamatīgās, melnās brillēs.
-skaties, tur apsēdās vīrietis ar """""""" """""". (rāda uz mani). dzīve ir grūta. bet, redz, dzīvo.
turpina runā kaut ko, ko es vairs nedzirdu.
-pag, mēs iedzrām? nē.
kādu brīdi palīgojas. izvelk no maisiņa kolas pudeli ar iedzeltenu - čuru krāsas - šķidrumu. iemalko. turpina meitenei kaut ko gari un plaši stāstīt. atkal izvēlk savu kolu - spešel edišen. iemalko. un runā, runā, runā...
-Anda, tu tak man gudra meita esi..
man sāk sķist, ka meitene ir neredzīga. bet baltā spieķīša viņai nav un tomēr... bet varbūt, ka viņai piegriezusies vīrieša gvelzšana un viņa, domājot -zatkņi svaju pasķ-, mēģina būt pieklājīga. arī iespējams.
man tramvajs vēl nenāk. pienāk meitene ar puļķiem ausīs un telefonu rokās runādama un apsēžas man blakus.
vīrietis pretējā pieturā rāda uz mani.
-redzi viņam vienmēr meitenes apkārt.
uz brīdi apklust. skatās. nolemj, ka vajag iestiprināties un atkal no sava maisiņa izvelk nezināmo šķidrumu. iemalko. tad savu kolas butelīti ierok atpakaļ maisiņa saturā. nostabilizējas uz kājām un blenž uz manu pusi.
-kāpēc viņa tur apsēdās? viņa tur galīgi neiederas. nu paskaties.
un paceļ roku, rādot uz soliņu pieturā, kur sēžu es un meitene ar aizbāstajām ausīm, kas piesietas viņas telefonam.
-nu viņa tur galīgi neiederas.
pēc brīža piebauc viņu tramvajs. un, jā, meitenei ir baltais spieķītis - iesviķojis tēvs... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
