:
Esmu sagājusi pilnīgā Keitā Bušā. 
Caur vienu superseksīgu brazīļu čali, kurš uztaisījis Wuthering Heights kaveru, vakar sāku pētīt dziesmas tekstu un izlasīju, ka Keita to sacerējusi kaut kādu nepilnu 18 gadu vecumā. Jo tālāk skatos, kas ir šī jocīgā, savdabīgā sieviete, jo vairāk ir sajūta, ka tikai tādam ir jābūt, bez kompromisiem, drosmīgam, radošam. Jocīgi, ka YouTube pie dziesmām ir neskaitāmi komentāri no sērijas "neviens viņu nespēs aizstāt" utt., it kā viņa būtu mirusi. Nekur neatrodu nekādus koncertu ierakstus vai normāla garuma intervijas. Cilvēkam ir bijusi spoža karjera 40 gadu garumā, viņas kapitālu lēš uz 60 miljoniem, bet informācijas par viņu tikpat kā nav. 2014. gadā Londonā sarīkojusi 22 koncertu sēriju, uz kuriem biļetes izpirktas 15 minūtēs, un nekur neatrodu nevienu ierakstu, neko.
Nevaru teikt, ka man patīk viņas dziesmas vai balss (es droši vien tikai kādas piecas dziesmas vispār zinu), bet tāda spokaina sajūta, kad cilvēks ir ārpus visas esošās sistēmas un stila un rada kaut ko noslēpumaini teiksmainu. Atceros, tāpat jutos, kad pusaudzībā atklāju The Cure.
Bet ar viņu, cik noprotams, tas ir tā tipiski - dzīvo, dzīvo savu dzīvīti, tad uzduries Keitai un saej kaut kādā ērmīgā krūmu sviestā, vienu dziesmu noklausies reizes divdesmit, redzi dīvainus, krāsainus sapņus, varbūt savā dzīvē sāc vairāk atļauties un uzdrīkstēties, un tad viņa vienkārši atvirzās fonā, un tu dzīvo tālāk tāpat kā iepriekš, tikai ar kaut kādu mazu jaunu personības šķautnīti, mazu saliņu savā Ego kartē, uz kuras virsū uzrakstīts K.B.