:
Bērnībā senči nopirka kaut kādu īpatnēju projektoru, biezu, smagu, satinamu ekrānu un šad tad mums rādīja diafilmas. Nezinu, kur tādas varēja nopirkt un kā viņi izlēma, ka vajag. Mums ar brāli šausmīgi patika tā sēdēt tumsā un skatīties (es pieņemu, ka viņam patika. Viņam varēja būt kādi trīs četri gadi.) Senči mūs turēja klēpī vai sēdēja aiz muguras, neatceros, un tulkoja uzrakstus un pasaku tekstus. Filmiņai nebija ne skaņas, ne kustību - tikai tik, cik sencīši uzbūra stāstu, bet mēs prasījām atkal un atkal.
Uzdūros vienai lapai, kur to diafilmu ir milzu lērums. Kā sāku tos pirmos kadrus tīt, tik spēcīga atgriešanās pagātnē, ka jūtu pat dzīvokļa smaržu, to taktīlo sajūtu, kā ir, kad rokā paņem filmiņu, kas kaut kā bija jāietin tai aparātā, to tumsu ar niecīgo gaismiņu no projektora.
Neatceros, par ko skatījāmies. Kaut ko pilnīgi kā pa miglu atceros par kaut kādu veci, ko baloni aiznesa pa gaisu. Esmu pārliecināta, ka redzēju arī šo par tīģerīti, kam patika iet vannā.
Dīvainas sajūtas - pēkšņi pieaugušam apjēgt, ka īstenībā senči tomēr veltīja mums diezgan daudz laika un centās mūs iepriecināt. Un vēl arī dīvaini saprast, cik ļoti daudz es pati darīju kopā ar saviem bērniem, kad viņi bija mazi, un cik maz viņi droši vien vispār atceras.