:
Brīvos brīžos es skatos visādus "tiny house" video (sevišķi par Earthship, tas liekas reāli brīnumaini) un domāju pie sevis - o, man patīk šis un šis, un šis, es arī to gribētu, tikai lielākā platībā, ērtāku un tā, lai ir vairāk vietas. Un tad es atceros, ka man taču ir normāla lieluma māja, 180 kvadrātmetri (puse no tā ir pagrabs) tīri manā rīcībā, bet nemitīgs naudas trūkums remontiem. Tāds Earthship par 170 000 dolāru būtu jauks utt., un pat hipstera DIY namiņš no nomaļiem un vecu sētu dēļiem par 20 000 ir tīri glīts, bet man vēl hipotekārais kredīts 18 gadus jāmaksā. Ja nekas nemainīsies, būšu nomaksājusi tieši savā 59. dzimšanas dienā.
Bet, paskatoties uz dažādām Earthship bildēm, sāk likties, ka mans funkcionālais, praktiskais un visai minimālistiskais iekārtojums patiesībā ved mani citur, nevis tur, kur es gribētu nonākt.
Atceros, biju reiz ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
vipsna Rīgas dzīvoklītī, kur bija visvisādas maģiskas lietiņas, viss bija tik personisks un interesants.
vipsna Rīgas dzīvoklītī, kur bija visvisādas maģiskas lietiņas, viss bija tik personisks un interesants. Man pat šķīvji un bļodas ir saskaņoti. Kaut kur briest klusas skumjas par garlaicīgo dzīvi un strukturēto ikdienu.
Bet izaugs mani pusaudži, atsāksies sava dzīve, viss vēl priekšā.
Vakar paskatījos doķenīti par to, kā jūtas bērni, kuri uzauguši hipiju komūnās - nu tur ir tik daudz problēmu, ka mana sūrošanās
par brīnumainības trūkumu manā interjerā ir nemirstīgo problēma. Būsim reāli, es netieku galā pat ar to platību, kas man ir.
Un man vēl ir 3000 kvadrātmetri ārpus mājas - ar trim dažādām klimatiskajām zonām - upi, tuksnesi un sūnāju.
Tur es vispār baidos jebko mainīt. Kaut ko sastādu uz dullo, īsti neieaugas, vai arī ieaugas un pārņem lielu teritoriju,
un atkal jārauj ārā un jāliek citur. Un es baidos eksperimentēt - kā mājās, tā dārzā, tā garderobē, tā laika aizpildīšanā.
Interesanti, var tā ir tāda reta problēma man vienai - ka es esmu tik tālu aizmirsusi, kas man patīk, un tik tālu iegrimusi
Windows 98 desktopa tipa krāsu saskaņošanā un funkcionālismā, ka vairs vispār nesaprotu, kā var radīt kaut kādu
savdabīgu (whimsical) mājīgumu, personiskumu un brīnumainību. Pie šī es vispār apraudājos, kaut kur ir pazudusi
tā agrākā ratatoska, kurai bija šāda dzīve, šāda istaba un šāds dzīvesprieks.