: Par tiem viļņiem
Dažreiz it kā esi ar cilvēku no viena lauciņa, satiecies vienās un tais pašās aprindās, jums ir līdzīga izglītība, līdzīga pieredze, līdzīgas intereses, un lielā daļā jautājumu pat domas sakrīt. Bet nepaiet ilgs laiks sarunā, kad saproti, ka nu nemaz neesat uz viena viļņa. Tie nepabeigtie teikumi, kurus savā kompānijā būtu pat neērti pabeigt, jo, nu - ļoti pašsaprotams būtu tas nobeigums, tam otram cilvēkam, izrādās, nav pašsaprotami. Viņš (viņa) pabeidz tavus iesāktos teikumus ar pilnīgi citu domu. Nevis pretēju, bet kaut ko pavisam nesaistītu ar to, ko tu esi domājis.
Vienā brīdī tu izmet frāzi "nu tu jau laikam nemaz nezini" vai "diez vai tev tā ir gadījies", un šī persona atbild "jā, nezinu gan" vai "jā, nav gan gadījies", un tev kā ar mietu pa pieri. Ne kopīgā profesija, ne līdzīgā pieredze un izglītība nemaina faktu, ka jūs nākat no dažādas vides, dažādas bērnības un, izrādās, atšķirīgas valodas vides.
Man šķiet, kad es biju maza, latviski bija pilnīgi normāli un dabiski atbildēt "jā, es negribu" vai "jā, man nevajag" uz apgalvojumiem "tu taču negribi" vai "tev nemaz nevajag". Nezinu, kā to pārbaudīt avotos. Varbūt man tikai bērnībā tā likās, ka "jā" ir apstiprinājums visam teikumam, bet "nē" - noliegums visam teikumam. Mūsdienās mēs to parasti saskaņojam ar mums adresētā teikuma izteicēju - ja tas ir noliegums, tad arī partikula būs noliedzoša. "Tu laikam neiesi." Ja uz šādu teikumu atbilde būtu "nē", vai jūs to drīzāk saprastu kā "nē, neiešu" vai "nē, iešu gan"?
Man ir sajūta, ka no tādām valodas niansēm arī rodas visa netveramā sajūta (vismaz manā gadījumā) par to, vai esam uz viena viļņa vai neesam.
Pirms dažiem mēnešiem paņēmu mašīnā vienu stopotāju, tik ārkārtīgi ne no mana viļņa, ka reāli palika bail, kāpēc es vispār viņu mašīnā ielaidu. Kaut kāds strādnieks, kurš kaut ko būvē mūsu apkaimē un braukā no Latvijas otra gala. No pilnīgi citas vides, ar citu leksiku, citu izpratni. Pārsistu degunu un zilu aci. Bet, iespējams, ja viņš runātu kā es, sajustu pat dvēseļu radniecību. Nodomātu - eh, cik foršs cilvēks, žēl tikai, ka tik tālu dzīvo, varētu ciemos uzaicināt, gaļu pacept. Nevis "augstā debess, ja es izdzīvošu šo braucienu, nekad mūžā vairs nebremzēšu pie tās autobusa pieturas".
Dažreiz it kā esi ar cilvēku no viena lauciņa, satiecies vienās un tais pašās aprindās, jums ir līdzīga izglītība, līdzīga pieredze, līdzīgas intereses, un lielā daļā jautājumu pat domas sakrīt. Bet nepaiet ilgs laiks sarunā, kad saproti, ka nu nemaz neesat uz viena viļņa. Tie nepabeigtie teikumi, kurus savā kompānijā būtu pat neērti pabeigt, jo, nu - ļoti pašsaprotams būtu tas nobeigums, tam otram cilvēkam, izrādās, nav pašsaprotami. Viņš (viņa) pabeidz tavus iesāktos teikumus ar pilnīgi citu domu. Nevis pretēju, bet kaut ko pavisam nesaistītu ar to, ko tu esi domājis.
Vienā brīdī tu izmet frāzi "nu tu jau laikam nemaz nezini" vai "diez vai tev tā ir gadījies", un šī persona atbild "jā, nezinu gan" vai "jā, nav gan gadījies", un tev kā ar mietu pa pieri. Ne kopīgā profesija, ne līdzīgā pieredze un izglītība nemaina faktu, ka jūs nākat no dažādas vides, dažādas bērnības un, izrādās, atšķirīgas valodas vides.
Man šķiet, kad es biju maza, latviski bija pilnīgi normāli un dabiski atbildēt "jā, es negribu" vai "jā, man nevajag" uz apgalvojumiem "tu taču negribi" vai "tev nemaz nevajag". Nezinu, kā to pārbaudīt avotos. Varbūt man tikai bērnībā tā likās, ka "jā" ir apstiprinājums visam teikumam, bet "nē" - noliegums visam teikumam. Mūsdienās mēs to parasti saskaņojam ar mums adresētā teikuma izteicēju - ja tas ir noliegums, tad arī partikula būs noliedzoša. "Tu laikam neiesi." Ja uz šādu teikumu atbilde būtu "nē", vai jūs to drīzāk saprastu kā "nē, neiešu" vai "nē, iešu gan"?
Man ir sajūta, ka no tādām valodas niansēm arī rodas visa netveramā sajūta (vismaz manā gadījumā) par to, vai esam uz viena viļņa vai neesam.
Pirms dažiem mēnešiem paņēmu mašīnā vienu stopotāju, tik ārkārtīgi ne no mana viļņa, ka reāli palika bail, kāpēc es vispār viņu mašīnā ielaidu. Kaut kāds strādnieks, kurš kaut ko būvē mūsu apkaimē un braukā no Latvijas otra gala. No pilnīgi citas vides, ar citu leksiku, citu izpratni. Pārsistu degunu un zilu aci. Bet, iespējams, ja viņš runātu kā es, sajustu pat dvēseļu radniecību. Nodomātu - eh, cik foršs cilvēks, žēl tikai, ka tik tālu dzīvo, varētu ciemos uzaicināt, gaļu pacept. Nevis "augstā debess, ja es izdzīvošu šo braucienu, nekad mūžā vairs nebremzēšu pie tās autobusa pieturas".
