|
[29 Jul 2004|02:52pm] |
Tā mēs vēljoprojām sēdējām zālītē un ķērām saules starus kas lidinājās lejā no debesīm.
Tie līdzinājās kautkam neredzamam un dīvainam, neizskaidrojamam.
Bet tomēr mirguļojošam.
Mēs oededzām sveci un apsēdāmies tai visapkārt. Turēt priekšā jau tāpat nebija jēgas, jo citi viņu neredzēja. To gaismu kas nāca no viņas, to siltumu, ko tā izstaroja.
Mēs sveci iededzām ar saules staru. Es to noķēru. Tas bija mūsu.
Lai arī mēs visi zinājām, ka to visu pēc pāris dienām aizmirsīsim, mēs ticējām tam ko redzējām un dzirdam.
Mēs apmāti lūkojāmies viens otram acīs un redzējām tur savu ēnu.
Es vēl nekad no malas nebiju redzējusi sevi raudam.
Papīra rozes atkal ziedēja.
|
|