|
[29 Jul 2004|02:52pm] |
Tā mēs vēljoprojām sēdējām zālītē un ķērām saules starus kas lidinājās lejā no debesīm.
Tie līdzinājās kautkam neredzamam un dīvainam, neizskaidrojamam.
Bet tomēr mirguļojošam.
Mēs oededzām sveci un apsēdāmies tai visapkārt. Turēt priekšā jau tāpat nebija jēgas, jo citi viņu neredzēja. To gaismu kas nāca no viņas, to siltumu, ko tā izstaroja.
Mēs sveci iededzām ar saules staru. Es to noķēru. Tas bija mūsu.
Lai arī mēs visi zinājām, ka to visu pēc pāris dienām aizmirsīsim, mēs ticējām tam ko redzējām un dzirdam.
Mēs apmāti lūkojāmies viens otram acīs un redzējām tur savu ēnu.
Es vēl nekad no malas nebiju redzējusi sevi raudam.
Papīra rozes atkal ziedēja.
|
|
|
[14 Aug 2003|02:43pm] |
Tas ir tik skaisti!
Viņa aizvēra acis, notupās un apskāva sevi.
Es beidzot sapratu, ka liktenim pretoties nedrīkst, Bet nedrīkst arī visas rūpes uzvelt viņam. Tātad mēs varam dalīties... puse Tev, un puse Man! Es risināšu savas problēmas un Tu savējās, tad'Mēs atkl būsim kopā, laimīgi, un varēsim aizmirst par visām rūpēm. Es Tevi mīlēšu kā vēl nevienu, Es Tevi sargāšu kā lielāko pasaules dārgumu, un neņemšu vērā skaudīgas acis. Tā būs mūsu laime, mūsu prieki, un zini-es nekad, nekad nepametīšu. Tu esi mana laime, Tu esi mans prieks, Tu esi mans sapņu piepildījums, Tu esi tas kas spēj mani sasildīt vēsos vakaros, karstās vasaras dienās atvēsināt, un likt man justies kā skaistākajam cilvēkam uz pasaules! Es zinu ka arī mani Tu mīli, kā es Tevi...
Viņa vēl stingrāk apskāva un turpināja sarunu ar sevi...
|
|
|
[03 Aug 2003|05:11pm] |
|
Vajag ļoti maz lai justos laimīgs, bet vajag tik daudz lai to sasniegtu
|
|
|
[13 Jul 2003|02:30pm] |
|
Tas ir tik viegli nedarīt neko :)
|
|
|
[13 Jul 2003|01:30pm] |
those landscapes you see
are not made of life at all
they are mades of death
they're like a cancer that's covering the earth
and everything you see is just
grey walls and wasteland around
I lost my voice I lost my thoughts
and pain is tearing me appart
heart on ice, this heart's on ice
is weak and frail, so weak and frail.
red light blue light flashing fear
there's too much stone around here
another door slammed on my face
and you don't bother to here
it is dark no noise arond me
when I was in that state
red blood eyes flame in the sky
and walls are breathing by hate
nothing new in the dying sun
and on the western front
a perfect reflection a senseless action
suburban homes you know
I lost my head I lost my faith
and pain is tearing me appart
and everything I see is just
grey walls and wasteland around
|
|