Atkal esmu sasmeereejis savu garu ar melu dubljiem.
Saap tas man. Smoku.
Un karmas likums tieshaam pastaav. Koliidz nevadies peec savas apzinjas, visums tevi soda.
Un es shodien tiku sodiits gan ikdienishkjaas, gan finansiaalaas, gan gara stabilitaates lietaas.
Un tagad gan pa iistam es saku - materaalaa un baudu pasaule ir maldi, kas tevi sauc istabaa, sakot, ka taa ir pilna gaismas un laimes, tachu, durviim aizceeroties, iekshaa ir nakts tumsa un pazuud jebkaada telpas un droshiibas izjuuta. Lai top gaisma, lai top sveetums un vienotiiba. Taapeec es dariishu, dariishu tik, cik varu izdariit, lai speetu runaat kosmiskajam caur mani.

svaiguminjsh. pedeejaas divas nedeeljas, dziivojoties pa Latviju, esmu taa atpuuties, kaa atpuuties es nebiju vairaakus gadus. vienmeer, ja bija briivlaiks, taapataas sanaaca norukaaties, spelet gichu, halturas un pildiit maajasdarbus, tachu tagad ir taa, ka smadzenes un gars atpuutaas no ikdienas un karjeras probleemaam uz gandriiz visiem 100%. mierinjsh, ogre, daba, sekss, alkohols, cigaretes un pilniiga pashpluusma.
esmu gatavs amsterdamaa atsaakt iesaakto dziivi.

Maajzemes viziite ieviesh kaut kaadu liidzsvaru manaa dziivee. Sobriid gan esmu piemirsis par muuziku, par to, ka peec idejas esmu muzikjis un man ir aktiivi jaapilnveido sevi shajaa jomaa, bet to visu kompensee pavadiitais laiks ar muchachu un ar draugiem. neko laadziigu jau neesmu izdariijis, tachu ir atgriezusies taa sajuuta. TAA sajuuta, kad ir skaidrs, ka man IR jaamuzicee un, ka, koliidz es aizbrauksu atpakalj, saakshu straadaat pie sevis, pie savaam kompoziicijaam.
vajag jau galvenais liidzsvaru. muzika nesniegs to, ko sniedz sekss un sekss nesniegs to, ko sniedz muuzika. un taa ir ar visu. viss mijiedarbojaas.

Atrodos Belgijaa Sharleruaa lidostaa, klausos muzonchiku un uz 70% iekaifoju. Nezinu, vai kaadreiz pienaaks briidis, kad muuzikaa bushu 100% un neko citu nevajdzees. Taads briidis nepienaaks. Tachu te taa seezhot, sapratu, ka, lai cik ljoti gribeetos dariit visu, ir jaapieturaas pie taa, ko dari vislabaak. Respektiivi, aizmirsti domu par muuzikas meshanu malaa! Tas, kas man pietruuka visu sho laiku bija muuzikas radiishana. Speleeshana kopaa ar citiem muuzikjiem. Ja treneejies, tad lai tas sastaada 40% no tava pavadiitaa laika pie instrumenta. paareejie 60% jaapavada speeleejot kopaa un radot lietas, pilniigi aizmirstot par to, kas tevi nomaac tavaa speelee, uzlikt miiksto uz lazhaam un piesardziigumu. piesardziigums suukaa. visaas jomaas.
tachu, lai ietu uz progresu, nevajag atmest straadaashanu ar sevi vispaariibaa. straadaa ar sevi, maini, uzlabo sevii visu, ko veelies uzlabot, tachu turpini skriet ar pieri sienaa, dari visu, ko veelies, arii muuzikaa - tevi nekrata, ko saciis citi. cilveeki izgaazhas tikai taadeelj, ka paaraak daudz analizee, liidz beigaas tas neskan ne peec kaa.
nu taa. kopumaa, juutos patiikami. gatavs lidot uz lv, izguleet pauri un vakaraa braukt pie madzhas. virtuaalaa sarakste ir dariijusi savu. es daudz idealizeeju, tachu, nezinu, ir taada nojausma, ka taa dzhuse ir nu tik ljoti prieksh manis. nesen tieshi konstateeju faktu, ka par neko vairaak es neshaubos kaa par to, ka es atradiishu dzhusi, kas ir gudra, seksuaala, traka, pieredzeejusi, mekleetaaja, minimaaliste un maksimaaliste, narkomaane un shkjiistaa, indie roks un dzhezhinjsh, maakslinieciite, jaukuminjsh, vulgaara, perversa, rupja, maiga, kaisliiga. bet te nu vinja, shkjiet, ir. gaida mani ciemos.
prieks par taadaam lietinjaam. un priecinjsh par reinkarnaaciju. par visuma aptvershanu. vismaz plashaak nekaa ieprieksh.
prieks par vienaldziibu un mierinju, kas attiecas uz muziku. prieks, ka esmu ticis laukaa no taa nemiera, no izmisuma, no siera galvaa. prieks, ka klausos passion pit un shkjiet, ka nevar buut nekas aizskaroshaaks par sho muuziku, prieks, ka nepaarmetu sev, ka neklausos par maz dzheza. pluusma. taa es to nosauktu. lietas kaut kaa notiek un ved uz atrisinaajumu. katru dienu notiek lietas, no kuraam es maacos un augu.
nav svariigi, kas buus, kas ar mani notiks, kur atradiisos un ar ko nodarboshos. galvenais ir buut shajaa momentaa un dariit visu, lai to piepildiitu. naivi. viss. ciao

paraadaas un zuud. zuud un paraadaas. konekts ar cilveekiem. tagad esmu noskanjojumaa tikai uz sevi. introversija.

Sekss ir visa pamatā? Nav gan. Vakardienas hārdkōrs to pierāda.
Turpinu būt akls. Patiesībā ne, tikai elle mani pārāk vilina. Taču to, ka tā ir elle, kas vilina, es apzinos tikai tad, kad esmu to sasneidzis.
Ķīselis galvā.

Turpinu būt izmisis par to, ko vēlos. Vēlos visu. Vēlos to un vēlos šito, vēlos seksu 3 reiz dienā, un vēlos, kaut sekss nešķistu tik pretīgs, vēlos spēlēt džezu, ienirt harmonijas okeānā un peldēt pa straumi, vēlos arī nekur neienirt, tikai dzirdēt skaļu troksni un sajust rīboņu zem kājām, izjust nemieru, ātrumu, satricināt visu, ko var satricināt. vēlos to un šito. tikai šī vieta, kur es esmu, šķiet, ka nespēj sniegt man tās iespējas, kuras gaidu.

Un tas ne pavisam nav sarezhgjiiti. galvenais ir nezaudeet fokusu. Nezaudeet fokusu uz to, ko tu veelies. Vizualizeet un izjust kaa tas vareetu buut. Tas notiks.
Saakumaa ir jaakljuust par labaako sheit pat un tad jaadodas uz shtatiem.

Ir tik faking skaidrs, kas un kaa ir jaadara. Tagad vienkaarshi ir jaavelta savs laiks un pacietiiba un es nokljuushu tur, kur arvien vairaak man kaarojas buut - tur, kur muuzikji ir visaugstaakaas klases. taa laikam ir Njujorka.
Es zinu, ka tas notiks. Peec paaris gadiem. Ir tikai jaastraadaa un buus. Es esmu uz to speejiigs.

slima sabiedrība triecas pēc kā jauna, racionāli pārkārtojot jau sen radītās kombinācijas. tas nav radošums, tā ir kopēšana. ir jārada dievišķa māksla, bez iekšējiem pārmetumiem.

Apziņa ir rotaļa, valoda ir tikai līdzeklis.

Nakts kopā ar viņu. Viņa ir pārāk jauka, lai vienkārši no viņas atvadītos. Man viņas nepietrūks. Varbūt mazliet. Taču tad, kad viņa ir, ir baaaigi jauki. Taču, es arvien nevēlos būt ar nevienu kopā, man ir patīkami ar viņu pavadīt nakti vai iziet ārā uz pāris stundiņām, taču es nevēlos to darīt visu laiku, kā arī domāt par viņu katru brīvu brīdi, rakstīt sms un zvanīt. Tā nevajag. Bet man interesē, kā mūsu pasaules būs mainījušās līdz momentam, kad es apciemošu Latviju.
Priekšā vēl tikai nedēļa un es jūs visus pametu. es pametu šo valsti. nezinu, vai uz atgriešanos vai nē, taču skaidri zinu, ka ar nākamo nedēļu sāksies mans trips pa pasauli. Sāksies progresa un pārmaiņu gadi. Tas ir tas, kas man visu šo laiku bija vajadzīgs. Man būs savs skolotājs, man būs regulāra muzicēšana, būs daudz mākslas galeriju, daudz mēģinājumi ar maniem sastāviem utt.

rīts ar auzu pārslām un kafiju. meitene atzīstas mīlestībā un skan r&b. pēdējā laikā daudz domāju par to, kur es esmu domās. vienmēr pāris dienas/stundas/sekundes atpakaļ vai pāris dienas/stundas/sekundes uz priekšu. nekad es neesmu šeit un tagad.

Rīta kafija, tomātmaizes, kuras garšo pēc rutīnas un Žans Pols Sartrs. Viņš domājis tik ļoti līdzīgi, kā es. Grāmata „Nelabums” ir kā spogulis, kurā redzu savu neglīto seju. Pat ne seju. Drīzāk masku. Varu viņam pateikt – „jā, vecīt, mēs domājam tik faking līdzīgi”, kā arī „vecīt, tas ir tik nožēlojami”.
Seksa vīzijas. Ticība vizualizācijas sekām.
Pēkšņi esmu iekārojis naudu. Jā, to, ko visu mūžu esmu nicinājis, šobrīd esmu iekārojis. Jo man ir nepieciešama kvalitāte. Ne tikai man, bet tiem, kas man uzticas un vēl uzticēsies, paņemot mani par ģitāristu savā sastāvā. Varbūt tā ir skaudība, kas ik pa reizei iezogas manā apziņā un tramda, sakot, ka tam cilvēkam vienkārši dzīvē vairāk veicas. Bet tās ir muļķības. Viņi patiesībā vai nu ir gudrāki vai nu nelaimīgāki nekā es. Un vispār, es sevi nevēlos nosaukt par nelaimīgu. Kā arī par laimīgu ne. Laimīgs biju tad, kad manā dvēselē bija ieskrāpēta brūce. Svaiga. Tad tā sāpēja, tad laiks bija apstājies un sajūta bija tāda, it kā visums manī gāžas. Tā nebija prieka un sajūsmas sajūta. Tas bija kaut kas tāds, kas apvieno visu – prieku, skumjas, muļķību, gudrību, regresu un progresu, nākotni un pagātni. Tas bija dievišķi.
Bet nu tas ir pazudis. Nav ne iedvesmas, nav ne apgarotības. Es varētu būt funkcionāls, taču man šajā pasaulē nav funkcijas. Jūtos nevajadzīgs, taču ar pārliecību, ka reiz

atdzimšu.

Palasīju, ko saka Buda. Palika labāk.

diena pavadīta pie datorspēlēm. nezinu, kamdēļ es to daru, bet sajūta šobrīd ir draņķīga. pat ne gluži draņķīga. ja tas man liktu justies draņķīgi, es to nebūtu darījis. Kāpēc man patika spēlēt? Visticamāk, ka tādēļ, ka tajā brīdī es sēžu ērtā krēslā, ēdu želejkončas un dators manā vietā sapņo. Varbūt tāpēc, ka manai ikdienai trūkst ātruma un pārmaiņu. Trūkst mīlestības un trūkst naida. Trūkst spriedzes un trūkst atslābuma. Ir tā, ka nav nekā. Esmu es, ir diena, kurā esmu nomodā un ir nakts, kurā esmu miegā. Ir pārtika, kura tiek uzņemta, ir pienākums aizbraukt uz mēģinājumu, nospēlēt koncertu, un vēl viskaut kas, taču tas viss ir tik virspusējs. Mūzika, arī tā ir kļuvusi virspusēja. Esmu nereliģiozs.
Es mainīšos.

es gribu zināt visu.

arvien vairāk gaidu septembri. divas nedēļas. faking divas nedēļas!!!

šodienu pavadīju pilnīgi, absolūti nelietderīgi. ar cerību ierakstīt ģitāras partiju rītdienas pirmajam valsim, uz kuru es nebūšu spējīgs paspēt un to nospēlēt, tā arī to neizdarīju. izdarīju, bet kompis mani piepisa un iebļāva man sejā "ERROR, BĻE!". Visnotaļ jauka gandarījuma sajūta pēc tik laba padarīta darba. Sukas modernās tehnoloģijas.
Un tagad ir tā sajūta, tas Nelabums. Tas, kad paurī ir iemesta sauja veca rasola, kas tur lēnām pūst un smird. Dzeršu tēju, ēdīšu ievārījummaizes bļe. Suka modernās tehnoloģijas.

Mana domu gaita: Vienaldzība; nē, es negribu mirt; nav, kam pieķerties; ir mūzika; bet starp cilvēkiem esmu ieslodzīts pats savā citumā un neviens nav spējīgs man tikt tuvumā; bet māksla, to es mīlu; Amsterdamā, tur es tam atdošos pilnībā, uz 100%. ES TECU UZ 100%!!!