tā sajūta ir atpakaļ. tā sajūta, kad mūzika tevi baro.

Saruna ar jauku meiteni. viņa tā vien lec uz tematiem par mīlestību, par iemīlēšanos, saka, ka viņa ir traki iemīlējusies puisī. vēlāk sapratu, ka ir runa par mani. Vēl vēlāk viņa saka "bet, klau, ir viena lieta, kuru es tomēr vēlētos tev pateikt. nezinu, vai tikai saņemšos."
Un es jūtos kā pēdējais draņķis. par to, ka man ir vienalga. par to, cik nejūtīgs esmu palicis. mazliet riebums pret sevi. mazliet gribās prom. pamatīgi gribās prom. aizbēgt.

mērķis. tas ir jāredz pirms tas ir sasniegts. Par to ir jādomā, jāvizualizē un jājūt. Es jūtu. Būs.

Ir pāri sešiem rītā, esmu atgriezies no spēles Cēsīs, kas izvērtās par ļoti garu notikumu virknējumu. Lai nu kā, bet mani ir pārņēmis tas... tas, ko Ž.P. Sartrs dēvē par Nelabumu. Šobrīd ir patiess riebums pret visiem. PILNĪGI visiem. Pret cilvēkēdājiem, pret kompleksainām dusmu čupām, pret kaitīgiem ieradumiem, pret sekstūristiem, pret seksu kopumā, pret, pret visiem. Šonakt arīdzan satiku dažus labus draugus. Jocīgi, taču cilvēki, kas man šķita labi draugi, šobrīd manās acīs ir sekli un banāli vientieši. Es negribētu tādas domas domāt, bet tās mācas virsū pašas par sevi. Es gribu tikai mieru, patiesību un siltumu. Pagājušās 16 stundas bija krietna deva akstuma, augstprātības un, un riebīgi.
Un vēl, kamēr man nopietni koncerti ir jāspēlē ar 30 santīmus lētu ģitāru, ar pliku, neapstrādātu skaņu, kamēr no koncertiem es braukšu ar Stībeļa saksofonista mašīnu uz Rīgu, kur pavadīšu nieka 5 stundas, lai sagaidītu pirmo vilcienu uz Ogri, kamēr man nebūs drēbes, ko uzvilkt, kāpjot uz skatuves un galu galā, kamēr man nebūs, ko īsti paēst, es jutīšos kā pēdējais bomārs, kura vieta nu noteikti nav mūzikas industrija.

viss ir faking iekšējs. visam ir tikai iekšējs izskaidrojums. viss ir iekšā. ārā ir tikai krāsas.

zzāāāle.

pēdējās dienas esmu sapratis manas pēdējā laika nelaimes iemeslu. Es biju ļoti atsvešinājies no mūzikas. No tā pastāvīgā skaņu mutuļa, pastāvīgā komponēšanas un jaunrades prieka. Es biju atgājis no tā dievišķā spēka, cerēdams to aizstāt ar ko citu.
Un negribu teikt, ka vainīga bija viņa, taču pavisam noteikti tas bija viņas dēļ. Viņas pilnīgi atšķirīgā pasaules uztvere mani vilka uz savu pusi, kā rezultātā es atsvešinājos pats no sevis. Bet man prieks, ka es to piedzīvoju, izdzīvoju un sapratu.

jāpaiet nieka pusgadam, lai saprastu, ka viņa mani itin nemaz nesaista. Es negribu attiecības, es negribu atbildību, es gribu būt viens un es gribu būt kopā ar visiem. Un kārtējo reizi pārliecinos, ka mūsu pasaules ir pārāk atšķirīgas. Kaķis ar peli draudzējas tikai multfilmās.
Karoč, jā, jābeidz sevi un viņu mānīt.

Turpinu dzīvot vienatnē. Nav labākas sajūtas par vientulību. Nav cilvēku, kas nogurdina, nav neviena, kas cenšas tevi nemitīgi mācīt, nav agresiju. Šobrīd arī viņu tā īsti negribās.


Nekas mani šobrīd neiepriecina vairāk par pašdisciplnīnu. Celties astoņos, izdzert kafiju un doties uz pagrabu vingrināties, tā ir patīkama sajūta. Kā arī vakar tika iegādāts pārstilīgs velosipēds. Uz pagrabu devos ar velopēdu, kad vēl pilsēta, saules apspīdēta, nebija īsti pamodusies. Patīkami.

bet cilvēki te - apkārt man - tādi kašķīgi un plānprātīgi. Kamdēļ man tādus? Man ir tikai viņa, kura man ir kā māsa un kā labākais draugs. taču ne tā, ka mīļotā.
kāpēc ne mīļotā? kamdēļ viņai neinteresē ne tikai mīlēt, bet arī mīlēties?

es sapratu savu kļūdu, kas mani bija novedusi līdz tik neciešamam garīgam stāvoklim. Tā bija bezdisciplīna.

un nu es esmu par viņu galīgi aizmirsis. atliek viņu neredzēt tikai pāris dienas un es viņu vienkārši aizmirstu.

atlieciet mani kāds atpakaļ uz virszemes. laiks iet uz priekšu, bet es domās stāvu uz vietas. nav secinājumu, nav attīstības, nav tās virzības uz priekšu. tikai rutīna. iekšējā rutīna. ārpasaule pilnībā neatbilst rutīnas nosacījumiem, ārā nav rutīna. iekšējs nogurums no sevis. nogurums no manas neizlēmības.


pārāk liela ir mana un viņas raksturu atšķirība, pārāk mēs viens otru noliedzam. bet es viņu tāpat mīlu, taču nejau kā mīļoto, bet kā vienkārši draudzeni. un viņa mani arī. es tāāā, varu dzīvot arī bez viņas, nu TĀĀ varu. bet mana roka spītējas un piespiež telefonā zaļo klausulīti, kad uz displeja atrodas viņas vārds.

prozit, par jaunas dzīves sākumu.

Manī trūkst kā dievišķa. Dieva klātbūtnes. Nav! Esmu kā vāze bez puķēm. Kā tukša bāka. Es esmu, taču ar to arī viss beidzas. Kreativitāte un idejas ir nolaidušās līdz 0%, mīlestība pret cilvēkiem un dzīvi ir nolaidusies vēl zemāk. Ir kas jāmaina.

Mūsu nolemtība ir mūsu skaistums.

es negribu nodzīvot, es gribu izdzīvot. es gribētu sev apkārt māksliniekus, es vēlētos sev draudzeni francūzi, kura glezno un kura mīl sirreālismu. Parīzē mums būtu mazs un tukšs dzīvoklīts. tajā būtu tikai viņas studija un istaba, kurā es vingrinātu pirkstus un komponētu. ar stainway mini flīģelīti.
es negribu to, kur esmu šobrīd. es negribu sev apkārt cilvēkēdājus, egoistus, pesimistus, darbaļaudis, kapitālisma upurus. es gribu citu vidi.
Bet es zinu, ka jau pēc pāris mēnešiem Amsterdamā būs cita dzīve. Taču uz turieni vēl ir jātiek.
Tieši tamdēļ ir svarīgi apzināties, ko tu patiešām vēlies un kam tu vēlies veltīt savu enerģiju. un darīt to. norobežoties no nevajadzīgiem ikdienas štruntiem un pieslēgties tam vienam savam mērķim. tā arī es darīšu.

Ir laiks pārstāt vainot sevi pie tā, kāds es neesmu un pasauli par to, kāda tā ir. Domāt sliktu ir vieglāk, nekā labu.

Visums tač ir nu tik loģisks.

Dienas vienaldzīgi pa ceļmalu cilpo
Un garlaicīgi kādu melodiju svilpo.
Kam jūs, cilvēki, tām nopakaļus raugāties?
Rīt jūs mirsiet, apstājieties!

Ticu filmai "The Secret". Ticu visam, kas tajā ir pateikts.
Vēl es aizvakar atbraucu no lielākā avantgarda pēdējo 203974 gadu laikā - no ģitāristu sesijas. Tas bija labs izrāviens no ikdienas.