Rīta kafija, tomātmaizes, kuras garšo pēc rutīnas un Žans Pols Sartrs. Viņš domājis tik ļoti līdzīgi, kā es. Grāmata „Nelabums” ir kā spogulis, kurā redzu savu neglīto seju. Pat ne seju. Drīzāk masku. Varu viņam pateikt – „jā, vecīt, mēs domājam tik faking līdzīgi”, kā arī „vecīt, tas ir tik nožēlojami”.
Seksa vīzijas. Ticība vizualizācijas sekām.
Pēkšņi esmu iekārojis naudu. Jā, to, ko visu mūžu esmu nicinājis, šobrīd esmu iekārojis. Jo man ir nepieciešama kvalitāte. Ne tikai man, bet tiem, kas man uzticas un vēl uzticēsies, paņemot mani par ģitāristu savā sastāvā. Varbūt tā ir skaudība, kas ik pa reizei iezogas manā apziņā un tramda, sakot, ka tam cilvēkam vienkārši dzīvē vairāk veicas. Bet tās ir muļķības. Viņi patiesībā vai nu ir gudrāki vai nu nelaimīgāki nekā es. Un vispār, es sevi nevēlos nosaukt par nelaimīgu. Kā arī par laimīgu ne. Laimīgs biju tad, kad manā dvēselē bija ieskrāpēta brūce. Svaiga. Tad tā sāpēja, tad laiks bija apstājies un sajūta bija tāda, it kā visums manī gāžas. Tā nebija prieka un sajūsmas sajūta. Tas bija kaut kas tāds, kas apvieno visu – prieku, skumjas, muļķību, gudrību, regresu un progresu, nākotni un pagātni. Tas bija dievišķi.
Bet nu tas ir pazudis. Nav ne iedvesmas, nav ne apgarotības. Es varētu būt funkcionāls, taču man šajā pasaulē nav funkcijas. Jūtos nevajadzīgs, taču ar pārliecību, ka reiz

atdzimšu.