Diltejs devis "saprašanas" pamatdefinīciju, kurā tiek nosauktas saprašanas būtiskas iezīmes: "Procesu, kurā pēc ārēju izpausmi ieguvušām jutekliskām pazīmēm apjēdzam kāda cilvēka iekšējās norises, sauc par saprašanu." ------> empātija?
Saprašana nav tikai psiholoģiska iejaukšanās, bet pirmām kārtām tā ir domas, jēgas izzināšana. Nozīmi mēs varam izprast tikai tādēļ, ka "esam saistīti kopumā" - ar mūsu valodu, kultūru, jutekliskām izpausmēm utt.
* Saprašana esot spekulatīva, subjektīva,neprecīza, patvaļīga, empīriski nepārbaudāma. Neskatoties uz noteiktiem likumiem, iespējami pilnīgi atšķirīgi skaidrojumi. Saprašana esot intuīciju metode (tas tika pārmests Diltejam).
* Būtībā saprašana tiek attiecināta uz kaut ko jau iepriekš dotu, kas jāizskaidro. Tādēļ hermeneitikai tiek pārmests, ka tā pati par sevi nevarot būt produktīva, bet gan esot tradicionāla un pat konservatīva, jo tā tradīciju vienmēr pieņemot jau kā dotu (un loģisku).
* Saskaroties ar moderno sabiedrību kompleksumu un nepieciešamību analizēt un plānot audzināšanas un izglītības makrosfēru (skolas attīstība, izglītības plānošana), hermeneitika pilnībā sasniedz savu spēju robežas, jo tās rīcībā nav kvantitatīvo instrumentu. Līdz ar to nepieciešamas vēl citas metodes.
"Ja kāds kādreiz akceptē kādu teoriju, viņš ir spiests sīvi cīnīties pret faktiem." - Žans Pols Sartrs.
Senajā Grieķijā pamatideja ir "paideia" (audzināšana, izglītība), tā radās Grieķijas pilsētvalstīs 5. un 4. gs.p.k. Tādējādi, no vienas puses, paideia bija praktiskas dzīves forma: tā sagatavoja sabiedriskajai dzīvei polisā (pilsētvalstī), demokrātijai, kurā vēl iederējās vēlēti politiķi un tauta un oficiāli sabiedriski valstiskā darbība nebija atdalāma no sabiedriskās prakses. Tiktāl izglītība vienmēr ir bijusi "politiska" (polisa!) izglītība.
No otras puses, paideia kļuva par filozofiski formulētu izglītības ideālu, kā tas tēlots Platona darbos. Tās mērķis ir no neauglīgas prātošanas nonākt līdz augstākās idejas atklāsmei par labu un taisnīgu dzīvi visiem un savienojot to ar labākajiem tikumiem (piemēram, apdomību, taisnību, drosmi, dievbijību). Platons veido augsti selektīvu sabiedrību ar elitāru izglītības ideālu.
/..."sabiedriskais stāvoklis savā būtībā ikvienam ir kara turpinājums pret visiem." - Pestolocijs.
"Reformpedogoģiju...nav iespējam aprakstīt. Tā ir nacionāls vai internacionāls fenomens, teorētiski neviendabīga, heterogēnus strāvojumus akceptējoša, politiski ļoti dažādi traktējama, un pat pedagoģiskā tā nav nosaucama par konstantu lielumu." - Oelkers.
Tomēr - kā jau 19. gs teicis angļu vēsturnieks Kārlails: "Pasaules vēsture nav nekas cits kā lielu vīru biogrāfija." Līdzīgi var teikt arī par tradicionālo pedagoģijas historiogrāfiju.
Turklāt runa nav par tiešo realitāti, bet gan par pasaules attēlojumu. Priekšstatu par pasaules esamību rada izdomāti skaidrojumi un vēstījumi, nevis "patiesajā īstenībā" redzētais. Un, tā kā televīzija arvien vairāk izlīdzina atšķirību starp pieaugušo un bērnu pasauli, amerikāņu sociologs Neils Postmans runā par "bērnības atcelšanu".
/..... Turklāt AIDS nav ienesis praktiski nekādas pārmaiņas. Pēc Koha, augstā informētība par AIDS un drošu seksu saistībā ar seksuālo audzināšanu, kas orientēta uz emancipāciju, ir pretdarbība konservatīvajai panikas radīšanai.
"Identitāti iegūst tas, kurš autonomi uzdod jautājumu par savu identitāti un autonomi uz to atbild." - Nunner-Winkler
NEONACISMS - SĀKOTNĒJĀS ANALĪZES
Nākamā visuztraucošākā aktuālā tendence ir pieaugošais labējais ekstrēmisms jauniešu vidū. Uzsāktajos sociālajos pētījumos par šo problemātiku ir akcentēti daži aspekti (Heitmeyer, van Dick)
1) Jauniešu labējais ekstrēmisms vēl arvien sastopamos tautas slānos ar labēji radikālu orientāciju;
2) ārkārtīgi bīstami mēģinājumi vēsturiski izstrādāt fašisma "pozitīvos aspektus";
3) jauniešu labējais ekstrēmisms (kā starptautisks fenomens!) saasinātas ekonomiskās konkurences un krīžu apstākļos ir mēģinājums apjūsmot un atbalstīt autoritārus lozungus "cīņā par eksistenci";
4) labējais ekstrēmisms ir ne tikai nepietiekamas politiskās apziņas, bet galvenokārt nepietiekamas pašvērtības izjūtas un slēptas dezorientācijas izpausme;
5) pedagoģiskajai atbildei gan jāsniedz izskaidrojumus, gan jāstiprina pašvērtības izjūta (ieskaitot nepieciešamību "izjust" un "pieredzēt jaunas cilvēciskās kopības formas".) POLITISKAJAI ATBILDEI JĀNOVĒRŠ JAUNIEŠU SOCIĀLĀ UN EKONOMISKĀ BEZPERSPEKTIVITĀTE.
Hurelmans, - "socializācija tiek skaidrota kā "personības rašanās un attīstības process savstarpējā atkarībā no sabiedrības noteiktās sociālās un materiālās vides. Tematiski nozīmīgākais turklāt ir...., kā cilvēks izveidojas par sabiedriski rīcībspējīgu subjektu.""
Klasiskajā biheivioristiskajā izpratnē mācīšanās ir saikne starp stimulu un reakciju.
Tikumiem, ņemot vērā izmainītos sabiedriskos nosacījumus, jābūt citādiem nekā agrāk. Proti, ja taupības, čakluma, kautrīguma, paklausības, pienākumu izpildes u.c. vietā liek "spriešanu un domāšanu, pārbaudīšanu un ieklausīšanos, novērošanu un improvizēšanu, pacietību un precizitāti,uzticamību un atbildības izjūtu, spēju sadarboties un pastāvīgi rīkoties, novērst konfliktus....", tad "vērtību pagrimums" parādās pilnīgi citādā skatījumā.
Vēl var pievienoties atziņai, ka mūsdienu audzināšanas teorētiskajās diskusijās par pedagoģiju un ētiku drīzāk vērojama skeptiska tendence, jo "pārāk ilgi un bieži varas un spēka lietošana pret topošo paaudzi tika leģitimēta ar morāli".
Integrācijas ideja izvirza vispārēju jautājumu par pedagoģijas sabiedrisko virzību: vai nu konkurences sabiedrība, kurā galvenais pārsvarā ir individuālā karjera, vai arī solidāra sabiedrība, kurā pilnīgi pašsaprotama ir vieta ikvienam cilvēkam, kaut arī viņš pilnībā nespēj izpildīt visas prasības.
Līdz ar postmoderno domāšanu tika attīstīta ne tikai kritiska kultūras analīze. Tā mums lika noprast, ka, zaudējot ticību modernā leģitimitātei un iespējamībai (vairs nav vienotības, nav droša pamata, nav "Dieva"), iezīmējas arī pozitīvas konsekvences: "dzīves stilu daudzveidības atzīšana, individualitātes meklējumi identitātes vietā, pašorganizēšanās, gatavība apvienot dažādas identitātes vienā personā, prasības pēc mākslas konfliktēt un toleranci attiecībā pret citu cilvēku individualitātēm". - Lenzen
/H.Gudjons/
9. Jūlijs 2010
14:46
Gerhards Gerhards
Muļķības slavinājums
/.....
Tagad es atstāšu šos komediantus, kas tikpat nepateicīgi noliedz manu labvēlību, cik nekrietni prot liekuļot dievbijību.
Es jau ilgu laiku gribēju jums teikt dažus vārdus par valdniekiem un augstiem galminiekiem, kas mani godina ļoti vaļsirdīgi, kā tas pieklājas brīviem ļaudīm, Kas gan notiktu ar viņiem, ja tiem būtu kaut pusuncijas vesela prāta? Cik drūma un neapskaužama būtu viņu dzīve! neviens negribētu iegūt valsts varu pat ar nepatiesu zvērestu vai tuva radinieka noslepkavošanu, ja būtu apsvēris,kādu milzīgu nastu uzņemas uz saviem pleciem tas, kas grib patiesi valdīt.
Tam, kas saņem valdības grožus, jārūpējas nevis par savām privātām, bet gan vispārīgām lietām,jāievēro tikai sabiedrības intereses. Tas nedrīkst atkāpties ne par pirksta platumu no tiem tikumiem, ko viņš pats ierosinājis un kas viņam pašam jāpilda; tas ir atbildīgs par visu valstsvīru un ierēdņu godīgumu, tas viens ir izcelts visiem acu priekšā, un viņš var kā glābēja zvaigzne nest cilvēcei laimi un savu nevainojamo tikumu vai kā draudīga komēta radīt visiem vislielāko ļaunumu. Viņa pavalstnieku netikumi nav tik jūtami, ne arī tik plaši citiem zināmi. Valdnieks turpretim sava augstā stāvokļa dēļ ir tik redzamā vietā, ka vismazākais novirziens no godīguma tūdaļ izplatās kā mēris uz visiem viņa pavalstniekiem. Tā kā valdnieku izcilais stāvoklis un vara rada daudz ieganstu, kas to mēdz novirzīt no pareizā ceļa, kā, piemēram, bauda, brīvība, glaimi, greznība, tad viņiem jo enerģiskāk jācenšas un neatlaidīgāk jābūt nomodā, lai nekur nenovirzītos no saviem pienākumiem. Kādas intrigas beidzot, kāds vaids un kādas briesmas tam visapkārt, nemaz jau nerunājot par bailēm, radīsies tai mirklī, kad viņa galvai pacelsies pāri tas valdnieks, kas viņam drīz vien prasīs norēķinu pat par vismazāko pārkāpumu un toties jo stingrāk, jo plašāk tam bijusi vara.
JA nu valdnieks, es saku apsvērs visu to un vēl daudz ko citu tamlīdzīgu, un viņš to darīs, ja vien būs prātīgs, tad tas, kā man liekas, nevarēs ne mierīgi doties uz dusu, ne mierīgi sēsties pie vakariņu galda. Bet tagad, pateicoties tikai manai gādībai, viņi visas šīs rūpes atstāj dieviem, paši dzīvo jautri un bezrūpīgi un pie savas auss pielaiž tikai tos, kas māk patīkami runāt, lai pilnīgi atbrīvotos no visām rūpēm un raizēm. Viņi pārliecināti par to, ka būs izpildījuši godīgi visus valdnieka pienākumus, ja bieži rīkos medības, ja audzēs skaistus sugas zirgus, ja izdevīgi pārdos pārvaldes vietas un priekšnieku amatus, ja ik dienas izgudros jaunas metodes, kā sašaurināt pilsoņu īpašumus un kā pašiem tos piesavināties. Tiesa gan, pie šādas lietas ķeras piesardzīgi, sagudrojot kādus ieganstus, lai visnetaisnīgākās lietas būtu aizplīvurotas ar taisnības segu. Sasnieguši savus nolūkus, valdnieki nežēlo glaimu, lai ciešāk saistītu pie sevis ļaužu prātus.
Tagad nu iedomājaties valdnieku, tādi taču sastopami uz ikkatra soļa, cilvēku, kas nezin likumus, gandrīz vai naidīgi pret sabiedrisku labklājību, personīgo labumu meklētāju, nodevušos baudai, izglītības, brīvības un patiesības nīdēju, kam vismazāk rūp pavalstnieku labklājība, bet visu mērī tikai ar savu iegribu un sava labuma mērauklu. Tad apvijiet tā plecus ar zelta vītni, kas norāda uz uz visu apvienoto tikumu saskaņu, tad lieciet tā galvā dārgakmeņiem greznotu vainagu, kas atgādina, ka viņam jāvirzās pāri visiem citiem ar saviem varonīgajiem tikumiem. Bez tam dodiet viņam valdnieka zizli - taisnības un neuzpērkamības sirdsapziņas simbolu, ietērpiet beidzot purpurā, kas norāda sevišķu gādību par valsts un pavalstnieku labklājību. Ja kāds valdnieks salīdzinātu šīs redzamā dižuma zīmes ar savu dzīvi, tad viņš, man šķiet kaunētos par savām godazīmēm, ka kāds zobgalis visas šīs svinīgās rotas nepārvērš smieklos un jokos.
Ko lai nu es saku par augstajiem galminiekiem? Neviens nav tik padevīgs, pakalpīgs, banāls un tik nievājams kā lielākā daļa no tiem, bet, neraugoties uz to, viņi grib izlikties par visiem pārāki. Tikai vienā ziņā tie ļoti kautrīgi, proti, apmierināti ar savas personas apkraušanu ar zeltu, dārgakmeņiem, purpuru un citām tikuma un gudrības zīmēm, viņi atstāj citiem visu šo iemīļoto nodarbošanos. Viņi it sevišķi lepojas ar to, ka var saukt valdnieku par savu saimnieku, iemācīties pateikt īsos vārdos komplimentus, neskopoties laiku pa laikam skanīgiem goda tituliem: jūsu gaišība, jūsu augstība, jūsu majestāte. Cik brīnišķīgi tie prot pieņemt liekuļotu seju un svinīgi glaimot! Tās abas ir mākslas, kas patiesi piederas īstam dižvīram un galminiekam! Bet ja jūs ieskatīsieties tuvāk viņu dzīves veidā, tad redzēsiet īstus faiākus un īstus Pēnelopes preciniekus. Jūs zināt vārsmas turpinājumu, un Ēho jums pateiks labāk kā es.
Visi guļ līdz pusdienai. Algots priesterītis stāv pie gultas; tiklīdz pamostas saimnieks, tas tūdaļ nolasa pātarus. Drīz vien viņi brokasto; tikko brokastis pāri, viņus sauc pusdienās. Pēc tam kauliņu spēle, dambrete, pareģojumi, jokdari, āksti, palaidnieces, tad sākas izpriecas un asprātības. Pēc tam viens vai divi launagi. Tad vakariņas,pēc tam dzīres otrā dienā un - Jupiters man liecinieks! - ne vienas vien. Tādā kārtā bez kādiem apnikumiem aiziet stundas, dienas, mēneši, gadi, gadsimti. Dažreiz es pati vēlētos būt šais dzīrēs, kad redzu šos ļautiņus, kas tur tā dižojas, šīs koķetes, kas sevi uzskata par dievietēm, jo garāka tām velkas kleitas velce, šos lielmaņus grūstām cits citu elkoņiem, lai rādītu sevi kaimiņos ar Jupiteru, visus toties jo lepnākus, jo smagāku važu tie nes ap kaklu - kā liecību ne vien par viņu spēku, bet arī par bagātību.
/.....
Tagad es atstāšu šos komediantus, kas tikpat nepateicīgi noliedz manu labvēlību, cik nekrietni prot liekuļot dievbijību.
Es jau ilgu laiku gribēju jums teikt dažus vārdus par valdniekiem un augstiem galminiekiem, kas mani godina ļoti vaļsirdīgi, kā tas pieklājas brīviem ļaudīm, Kas gan notiktu ar viņiem, ja tiem būtu kaut pusuncijas vesela prāta? Cik drūma un neapskaužama būtu viņu dzīve! neviens negribētu iegūt valsts varu pat ar nepatiesu zvērestu vai tuva radinieka noslepkavošanu, ja būtu apsvēris,kādu milzīgu nastu uzņemas uz saviem pleciem tas, kas grib patiesi valdīt.
Tam, kas saņem valdības grožus, jārūpējas nevis par savām privātām, bet gan vispārīgām lietām,jāievēro tikai sabiedrības intereses. Tas nedrīkst atkāpties ne par pirksta platumu no tiem tikumiem, ko viņš pats ierosinājis un kas viņam pašam jāpilda; tas ir atbildīgs par visu valstsvīru un ierēdņu godīgumu, tas viens ir izcelts visiem acu priekšā, un viņš var kā glābēja zvaigzne nest cilvēcei laimi un savu nevainojamo tikumu vai kā draudīga komēta radīt visiem vislielāko ļaunumu. Viņa pavalstnieku netikumi nav tik jūtami, ne arī tik plaši citiem zināmi. Valdnieks turpretim sava augstā stāvokļa dēļ ir tik redzamā vietā, ka vismazākais novirziens no godīguma tūdaļ izplatās kā mēris uz visiem viņa pavalstniekiem. Tā kā valdnieku izcilais stāvoklis un vara rada daudz ieganstu, kas to mēdz novirzīt no pareizā ceļa, kā, piemēram, bauda, brīvība, glaimi, greznība, tad viņiem jo enerģiskāk jācenšas un neatlaidīgāk jābūt nomodā, lai nekur nenovirzītos no saviem pienākumiem. Kādas intrigas beidzot, kāds vaids un kādas briesmas tam visapkārt, nemaz jau nerunājot par bailēm, radīsies tai mirklī, kad viņa galvai pacelsies pāri tas valdnieks, kas viņam drīz vien prasīs norēķinu pat par vismazāko pārkāpumu un toties jo stingrāk, jo plašāk tam bijusi vara.
JA nu valdnieks, es saku apsvērs visu to un vēl daudz ko citu tamlīdzīgu, un viņš to darīs, ja vien būs prātīgs, tad tas, kā man liekas, nevarēs ne mierīgi doties uz dusu, ne mierīgi sēsties pie vakariņu galda. Bet tagad, pateicoties tikai manai gādībai, viņi visas šīs rūpes atstāj dieviem, paši dzīvo jautri un bezrūpīgi un pie savas auss pielaiž tikai tos, kas māk patīkami runāt, lai pilnīgi atbrīvotos no visām rūpēm un raizēm. Viņi pārliecināti par to, ka būs izpildījuši godīgi visus valdnieka pienākumus, ja bieži rīkos medības, ja audzēs skaistus sugas zirgus, ja izdevīgi pārdos pārvaldes vietas un priekšnieku amatus, ja ik dienas izgudros jaunas metodes, kā sašaurināt pilsoņu īpašumus un kā pašiem tos piesavināties. Tiesa gan, pie šādas lietas ķeras piesardzīgi, sagudrojot kādus ieganstus, lai visnetaisnīgākās lietas būtu aizplīvurotas ar taisnības segu. Sasnieguši savus nolūkus, valdnieki nežēlo glaimu, lai ciešāk saistītu pie sevis ļaužu prātus.
Tagad nu iedomājaties valdnieku, tādi taču sastopami uz ikkatra soļa, cilvēku, kas nezin likumus, gandrīz vai naidīgi pret sabiedrisku labklājību, personīgo labumu meklētāju, nodevušos baudai, izglītības, brīvības un patiesības nīdēju, kam vismazāk rūp pavalstnieku labklājība, bet visu mērī tikai ar savu iegribu un sava labuma mērauklu. Tad apvijiet tā plecus ar zelta vītni, kas norāda uz uz visu apvienoto tikumu saskaņu, tad lieciet tā galvā dārgakmeņiem greznotu vainagu, kas atgādina, ka viņam jāvirzās pāri visiem citiem ar saviem varonīgajiem tikumiem. Bez tam dodiet viņam valdnieka zizli - taisnības un neuzpērkamības sirdsapziņas simbolu, ietērpiet beidzot purpurā, kas norāda sevišķu gādību par valsts un pavalstnieku labklājību. Ja kāds valdnieks salīdzinātu šīs redzamā dižuma zīmes ar savu dzīvi, tad viņš, man šķiet kaunētos par savām godazīmēm, ka kāds zobgalis visas šīs svinīgās rotas nepārvērš smieklos un jokos.
Ko lai nu es saku par augstajiem galminiekiem? Neviens nav tik padevīgs, pakalpīgs, banāls un tik nievājams kā lielākā daļa no tiem, bet, neraugoties uz to, viņi grib izlikties par visiem pārāki. Tikai vienā ziņā tie ļoti kautrīgi, proti, apmierināti ar savas personas apkraušanu ar zeltu, dārgakmeņiem, purpuru un citām tikuma un gudrības zīmēm, viņi atstāj citiem visu šo iemīļoto nodarbošanos. Viņi it sevišķi lepojas ar to, ka var saukt valdnieku par savu saimnieku, iemācīties pateikt īsos vārdos komplimentus, neskopoties laiku pa laikam skanīgiem goda tituliem: jūsu gaišība, jūsu augstība, jūsu majestāte. Cik brīnišķīgi tie prot pieņemt liekuļotu seju un svinīgi glaimot! Tās abas ir mākslas, kas patiesi piederas īstam dižvīram un galminiekam! Bet ja jūs ieskatīsieties tuvāk viņu dzīves veidā, tad redzēsiet īstus faiākus un īstus Pēnelopes preciniekus. Jūs zināt vārsmas turpinājumu, un Ēho jums pateiks labāk kā es.
Visi guļ līdz pusdienai. Algots priesterītis stāv pie gultas; tiklīdz pamostas saimnieks, tas tūdaļ nolasa pātarus. Drīz vien viņi brokasto; tikko brokastis pāri, viņus sauc pusdienās. Pēc tam kauliņu spēle, dambrete, pareģojumi, jokdari, āksti, palaidnieces, tad sākas izpriecas un asprātības. Pēc tam viens vai divi launagi. Tad vakariņas,pēc tam dzīres otrā dienā un - Jupiters man liecinieks! - ne vienas vien. Tādā kārtā bez kādiem apnikumiem aiziet stundas, dienas, mēneši, gadi, gadsimti. Dažreiz es pati vēlētos būt šais dzīrēs, kad redzu šos ļautiņus, kas tur tā dižojas, šīs koķetes, kas sevi uzskata par dievietēm, jo garāka tām velkas kleitas velce, šos lielmaņus grūstām cits citu elkoņiem, lai rādītu sevi kaimiņos ar Jupiteru, visus toties jo lepnākus, jo smagāku važu tie nes ap kaklu - kā liecību ne vien par viņu spēku, bet arī par bagātību.