![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Saprašana nav tikai psiholoģiska iejaukšanās, bet pirmām kārtām tā ir domas, jēgas izzināšana. Nozīmi mēs varam izprast tikai tādēļ, ka "esam saistīti kopumā" - ar mūsu valodu, kultūru, jutekliskām izpausmēm utt.
* Saprašana esot spekulatīva, subjektīva,neprecīza, patvaļīga, empīriski nepārbaudāma. Neskatoties uz noteiktiem likumiem, iespējami pilnīgi atšķirīgi skaidrojumi. Saprašana esot intuīciju metode (tas tika pārmests Diltejam).
* Būtībā saprašana tiek attiecināta uz kaut ko jau iepriekš dotu, kas jāizskaidro. Tādēļ hermeneitikai tiek pārmests, ka tā pati par sevi nevarot būt produktīva, bet gan esot tradicionāla un pat konservatīva, jo tā tradīciju vienmēr pieņemot jau kā dotu (un loģisku).
* Saskaroties ar moderno sabiedrību kompleksumu un nepieciešamību analizēt un plānot audzināšanas un izglītības makrosfēru (skolas attīstība, izglītības plānošana), hermeneitika pilnībā sasniedz savu spēju robežas, jo tās rīcībā nav kvantitatīvo instrumentu. Līdz ar to nepieciešamas vēl citas metodes.
"Ja kāds kādreiz akceptē kādu teoriju, viņš ir spiests sīvi cīnīties pret faktiem." - Žans Pols Sartrs.
Senajā Grieķijā pamatideja ir "paideia" (audzināšana, izglītība), tā radās Grieķijas pilsētvalstīs 5. un 4. gs.p.k. Tādējādi, no vienas puses, paideia bija praktiskas dzīves forma: tā sagatavoja sabiedriskajai dzīvei polisā (pilsētvalstī), demokrātijai, kurā vēl iederējās vēlēti politiķi un tauta un oficiāli sabiedriski valstiskā darbība nebija atdalāma no sabiedriskās prakses. Tiktāl izglītība vienmēr ir bijusi "politiska" (polisa!) izglītība.
No otras puses, paideia kļuva par filozofiski formulētu izglītības ideālu, kā tas tēlots Platona darbos. Tās mērķis ir no neauglīgas prātošanas nonākt līdz augstākās idejas atklāsmei par labu un taisnīgu dzīvi visiem un savienojot to ar labākajiem tikumiem (piemēram, apdomību, taisnību, drosmi, dievbijību). Platons veido augsti selektīvu sabiedrību ar elitāru izglītības ideālu.
/..."sabiedriskais stāvoklis savā būtībā ikvienam ir kara turpinājums pret visiem." - Pestolocijs.
"Reformpedogoģiju...nav iespējam aprakstīt. Tā ir nacionāls vai internacionāls fenomens, teorētiski neviendabīga, heterogēnus strāvojumus akceptējoša, politiski ļoti dažādi traktējama, un pat pedagoģiskā tā nav nosaucama par konstantu lielumu." - Oelkers.
Tomēr - kā jau 19. gs teicis angļu vēsturnieks Kārlails: "Pasaules vēsture nav nekas cits kā lielu vīru biogrāfija." Līdzīgi var teikt arī par tradicionālo pedagoģijas historiogrāfiju.
Turklāt runa nav par tiešo realitāti, bet gan par pasaules attēlojumu. Priekšstatu par pasaules esamību rada izdomāti skaidrojumi un vēstījumi, nevis "patiesajā īstenībā" redzētais. Un, tā kā televīzija arvien vairāk izlīdzina atšķirību starp pieaugušo un bērnu pasauli, amerikāņu sociologs Neils Postmans runā par "bērnības atcelšanu".
/..... Turklāt AIDS nav ienesis praktiski nekādas pārmaiņas. Pēc Koha, augstā informētība par AIDS un drošu seksu saistībā ar seksuālo audzināšanu, kas orientēta uz emancipāciju, ir pretdarbība konservatīvajai panikas radīšanai.
"Identitāti iegūst tas, kurš autonomi uzdod jautājumu par savu identitāti un autonomi uz to atbild." - Nunner-Winkler
NEONACISMS - SĀKOTNĒJĀS ANALĪZES
Nākamā visuztraucošākā aktuālā tendence ir pieaugošais labējais ekstrēmisms jauniešu vidū. Uzsāktajos sociālajos pētījumos par šo problemātiku ir akcentēti daži aspekti (Heitmeyer, van Dick)
1) Jauniešu labējais ekstrēmisms vēl arvien sastopamos tautas slānos ar labēji radikālu orientāciju;
2) ārkārtīgi bīstami mēģinājumi vēsturiski izstrādāt fašisma "pozitīvos aspektus";
3) jauniešu labējais ekstrēmisms (kā starptautisks fenomens!) saasinātas ekonomiskās konkurences un krīžu apstākļos ir mēģinājums apjūsmot un atbalstīt autoritārus lozungus "cīņā par eksistenci";
4) labējais ekstrēmisms ir ne tikai nepietiekamas politiskās apziņas, bet galvenokārt nepietiekamas pašvērtības izjūtas un slēptas dezorientācijas izpausme;
5) pedagoģiskajai atbildei gan jāsniedz izskaidrojumus, gan jāstiprina pašvērtības izjūta (ieskaitot nepieciešamību "izjust" un "pieredzēt jaunas cilvēciskās kopības formas".) POLITISKAJAI ATBILDEI JĀNOVĒRŠ JAUNIEŠU SOCIĀLĀ UN EKONOMISKĀ BEZPERSPEKTIVITĀTE.
Hurelmans, - "socializācija tiek skaidrota kā "personības rašanās un attīstības process savstarpējā atkarībā no sabiedrības noteiktās sociālās un materiālās vides. Tematiski nozīmīgākais turklāt ir...., kā cilvēks izveidojas par sabiedriski rīcībspējīgu subjektu.""
Klasiskajā biheivioristiskajā izpratnē mācīšanās ir saikne starp stimulu un reakciju.
Tikumiem, ņemot vērā izmainītos sabiedriskos nosacījumus, jābūt citādiem nekā agrāk. Proti, ja taupības, čakluma, kautrīguma, paklausības, pienākumu izpildes u.c. vietā liek "spriešanu un domāšanu, pārbaudīšanu un ieklausīšanos, novērošanu un improvizēšanu, pacietību un precizitāti,uzticamību un atbildības izjūtu, spēju sadarboties un pastāvīgi rīkoties, novērst konfliktus....", tad "vērtību pagrimums" parādās pilnīgi citādā skatījumā.
Vēl var pievienoties atziņai, ka mūsdienu audzināšanas teorētiskajās diskusijās par pedagoģiju un ētiku drīzāk vērojama skeptiska tendence, jo "pārāk ilgi un bieži varas un spēka lietošana pret topošo paaudzi tika leģitimēta ar morāli".
Integrācijas ideja izvirza vispārēju jautājumu par pedagoģijas sabiedrisko virzību: vai nu konkurences sabiedrība, kurā galvenais pārsvarā ir individuālā karjera, vai arī solidāra sabiedrība, kurā pilnīgi pašsaprotama ir vieta ikvienam cilvēkam, kaut arī viņš pilnībā nespēj izpildīt visas prasības.
Līdz ar postmoderno domāšanu tika attīstīta ne tikai kritiska kultūras analīze. Tā mums lika noprast, ka, zaudējot ticību modernā leģitimitātei un iespējamībai (vairs nav vienotības, nav droša pamata, nav "Dieva"), iezīmējas arī pozitīvas konsekvences: "dzīves stilu daudzveidības atzīšana, individualitātes meklējumi identitātes vietā, pašorganizēšanās, gatavība apvienot dažādas identitātes vienā personā, prasības pēc mākslas konfliktēt un toleranci attiecībā pret citu cilvēku individualitātēm". - Lenzen
/H.Gudjons/