raivis_purins

Muļķības slavinājums

/.....
Tagad es atstāšu šos komediantus, kas tikpat nepateicīgi noliedz manu labvēlību, cik nekrietni prot liekuļot dievbijību.
Es jau ilgu laiku gribēju jums teikt dažus vārdus par valdniekiem un augstiem galminiekiem, kas mani godina ļoti vaļsirdīgi, kā tas pieklājas brīviem ļaudīm, Kas gan notiktu ar viņiem, ja tiem būtu kaut pusuncijas vesela prāta? Cik drūma un neapskaužama būtu viņu dzīve! neviens negribētu iegūt valsts varu pat ar nepatiesu zvērestu vai tuva radinieka noslepkavošanu, ja būtu apsvēris,kādu milzīgu nastu uzņemas uz saviem pleciem tas, kas grib patiesi valdīt.

Tam, kas saņem valdības grožus, jārūpējas nevis par savām privātām, bet gan vispārīgām lietām,jāievēro tikai sabiedrības intereses. Tas nedrīkst atkāpties ne par pirksta platumu no tiem tikumiem, ko viņš pats ierosinājis un kas viņam pašam jāpilda; tas ir atbildīgs par visu valstsvīru un ierēdņu godīgumu, tas viens ir izcelts visiem acu priekšā, un viņš var kā glābēja zvaigzne nest cilvēcei laimi un savu nevainojamo tikumu vai kā draudīga komēta radīt visiem vislielāko ļaunumu. Viņa pavalstnieku netikumi nav tik jūtami, ne arī tik plaši citiem zināmi. Valdnieks turpretim sava augstā stāvokļa dēļ ir tik redzamā vietā, ka vismazākais novirziens no godīguma tūdaļ izplatās kā mēris uz visiem viņa pavalstniekiem. Tā kā valdnieku izcilais stāvoklis un vara rada daudz ieganstu, kas to mēdz novirzīt no pareizā ceļa, kā, piemēram, bauda, brīvība, glaimi, greznība, tad viņiem jo enerģiskāk jācenšas un neatlaidīgāk jābūt nomodā, lai nekur nenovirzītos no saviem pienākumiem. Kādas intrigas beidzot, kāds vaids un kādas briesmas tam visapkārt, nemaz jau nerunājot par bailēm, radīsies tai mirklī, kad viņa galvai pacelsies pāri tas valdnieks, kas viņam drīz vien prasīs norēķinu pat par vismazāko pārkāpumu un toties jo stingrāk, jo plašāk tam bijusi vara.

JA nu valdnieks, es saku apsvērs visu to un vēl daudz ko citu tamlīdzīgu, un viņš to darīs, ja vien būs prātīgs, tad tas, kā man liekas, nevarēs ne mierīgi doties uz dusu, ne mierīgi sēsties pie vakariņu galda. Bet tagad, pateicoties tikai manai gādībai, viņi visas šīs rūpes atstāj dieviem, paši dzīvo jautri un bezrūpīgi un pie savas auss pielaiž tikai tos, kas māk patīkami runāt, lai pilnīgi atbrīvotos no visām rūpēm un raizēm. Viņi pārliecināti par to, ka būs izpildījuši godīgi visus valdnieka pienākumus, ja bieži rīkos medības, ja audzēs skaistus sugas zirgus, ja izdevīgi pārdos pārvaldes vietas un priekšnieku amatus, ja ik dienas izgudros jaunas metodes, kā sašaurināt pilsoņu īpašumus un kā pašiem tos piesavināties. Tiesa gan, pie šādas lietas ķeras piesardzīgi, sagudrojot kādus ieganstus, lai visnetaisnīgākās lietas būtu aizplīvurotas ar taisnības segu. Sasnieguši savus nolūkus, valdnieki nežēlo glaimu, lai ciešāk saistītu pie sevis ļaužu prātus.

Tagad nu iedomājaties valdnieku, tādi taču sastopami uz ikkatra soļa, cilvēku, kas nezin likumus, gandrīz vai naidīgi pret sabiedrisku labklājību, personīgo labumu meklētāju, nodevušos baudai, izglītības, brīvības un patiesības nīdēju, kam vismazāk rūp pavalstnieku labklājība, bet visu mērī tikai ar savu iegribu un sava labuma mērauklu. Tad apvijiet tā plecus ar zelta vītni, kas norāda uz uz visu apvienoto tikumu saskaņu, tad lieciet tā galvā dārgakmeņiem greznotu vainagu, kas atgādina, ka viņam jāvirzās pāri visiem citiem ar saviem varonīgajiem tikumiem. Bez tam dodiet viņam valdnieka zizli - taisnības un neuzpērkamības sirdsapziņas simbolu, ietērpiet beidzot purpurā, kas norāda sevišķu gādību par valsts un pavalstnieku labklājību. Ja kāds valdnieks salīdzinātu šīs redzamā dižuma zīmes ar savu dzīvi, tad viņš, man šķiet kaunētos par savām godazīmēm, ka kāds zobgalis visas šīs svinīgās rotas nepārvērš smieklos un jokos.

Ko lai nu es saku par augstajiem galminiekiem? Neviens nav tik padevīgs, pakalpīgs, banāls un tik nievājams kā lielākā daļa no tiem, bet, neraugoties uz to, viņi grib izlikties par visiem pārāki. Tikai vienā ziņā tie ļoti kautrīgi, proti, apmierināti ar savas personas apkraušanu ar zeltu, dārgakmeņiem, purpuru un citām tikuma un gudrības zīmēm, viņi atstāj citiem visu šo iemīļoto nodarbošanos. Viņi it sevišķi lepojas ar to, ka var saukt valdnieku par savu saimnieku, iemācīties pateikt īsos vārdos komplimentus, neskopoties laiku pa laikam skanīgiem goda tituliem: jūsu gaišība, jūsu augstība, jūsu majestāte. Cik brīnišķīgi tie prot pieņemt liekuļotu seju un svinīgi glaimot! Tās abas ir mākslas, kas patiesi piederas īstam dižvīram un galminiekam! Bet ja jūs ieskatīsieties tuvāk viņu dzīves veidā, tad redzēsiet īstus faiākus un īstus Pēnelopes preciniekus. Jūs zināt vārsmas turpinājumu, un Ēho jums pateiks labāk kā es.
Visi guļ līdz pusdienai. Algots priesterītis stāv pie gultas; tiklīdz pamostas saimnieks, tas tūdaļ nolasa pātarus. Drīz vien viņi brokasto; tikko brokastis pāri, viņus sauc pusdienās. Pēc tam kauliņu spēle, dambrete, pareģojumi, jokdari, āksti, palaidnieces, tad sākas izpriecas un asprātības. Pēc tam viens vai divi launagi. Tad vakariņas,pēc tam dzīres otrā dienā un - Jupiters man liecinieks! - ne vienas vien. Tādā kārtā bez kādiem apnikumiem aiziet stundas, dienas, mēneši, gadi, gadsimti. Dažreiz es pati vēlētos būt šais dzīrēs, kad redzu šos ļautiņus, kas tur tā dižojas, šīs koķetes, kas sevi uzskata par dievietēm, jo garāka tām velkas kleitas velce, šos lielmaņus grūstām cits citu elkoņiem, lai rādītu sevi kaimiņos ar Jupiteru, visus toties jo lepnākus, jo smagāku važu tie nes ap kaklu - kā liecību ne vien par viņu spēku, bet arī par bagātību.