Pilna rakstu sērija lasāma šajos linkos==>
Pirmā daļa ;
Otrā daļa ;
Trešā daļa ;
ceturtā daļa .:)

Turpinu rakstiņu sēriju par tām mūzikas būšanam padomju Rīgā,
kad šo rindu autors savu "teens" jaunību vadīja nu jau tālo
70to gadu otrajā pusē un drusku vēlāk...

Iepriekšējos divos turpinājumos vēstīju, kur cilvēki "aizliegtajos"
laikos tika pie rietumu pop- un rokmūzikas albumiem/"diskiem". Turpinot
tēmu - jālieto šodien tik modīgais jēdziens -> tīklveida struktūras!
Absolūti pareizi, bija tāda "tīklveida" mūzikas apgāde. Katrā skolā
un arīdzan augstskolās (šo rindu autors savulaik studēja un veiksmīgi
beidza ķīmijas fakultāti Rīgas Politehniskajā institūtā->ko
pazīstam šodien kā Tehnisko Universitāti:) ) rindās bija cilvēki ar
attīstītu pieeju šiem mūzikas diskiem: radi ārzemēs, kādi paziņas
jūrnieku vidū. Nu lūk: tāds "tīkls", kas aptvēra (galvenokārt)
mācību iestādes, eksistēja un pat zēla. Jo mūzikas patērējošā
publika, kas "oficiāli" tika turēta "sausuma režīmā", bija ļoti
pateicīga vide.

Piezemētāk runājot - uz vairākām skolām bija 1-2 "centra" cilvēki,
kas vienmēr spēja apgādāt "mazos" skolēnus ar nepieciešamo mūzikas
produkciju un paši arī labi pelnīja (par tām cenām jau stāstīju).
Katrs kārtīgs melomāns šo "tuvāko" zināja, un taciņa pie viņa
nebūt netaisījās aizaugt. Viss, protams, risinājās slepeni: kādās
pavārtēs vai "neitrālos" dzīvokļos (kas nepiederēja šiem "centra"
cilvēkiem, bet tikai uz kādu vakaru - apmēram reizi nedēļā tika
nodoti "centra" cilvēka rīcībā). Iepazīties ar tādu "centra cilvēku"
bija iespējams iepazīties tikai ar paziņas paziņas paziņas...
starpniecību.

Bija pat novērota tāda kā "teritoriāla" sadalīšana starp šādiem
mūzikas apgādniekiem. Tāpēc šodien es lietoju jēdzienu "tīklveida
struktūra" --> pilnā mērā. Protams, pie šādien "centriniekiem"
varēja iegūt arī t.s. blakus produkciju/kas toreiz bija slepena un
iznīcināma/bet šodien --> pieejama katrā veikalā uz katra stūra
gandrīz. Tā blakus produkcija bija ... populāru mūziķu plakātu
melnbaltie novilkumi (1 rublis gabalā), krāsaino oriģināli (5 rubļi
gabalā), skaistas sievietes ar plikām krūtīm/melnbaltie novilkumi
(sākot no 5 rubļiem gabalā/šodien to mēs dēvētu par vieglo
"soft" erotiku), "melody maker" un "billboard" topu lappušu melnbaltie
novilkumi (arī par 1 rubli gabalā).

Saprotams, ka viss notikās visai dziļas konspirācijas apstākļos,
līdzīgi, kā mēs lasām šodien par 1905. gada revolūcijas notikumu
dienu slepenajiem socialdemokrātu un lielinieku sanāksmēm gandrīz
sveču gaismā.

(Tāda neliela literāra atkāpe) šo rindu autors savos "teens" gados
dzīvoja laikā, kad vēl pie varas bija PSKP (Padomju Savienības
Komunistiskās Partijas) tas visstagnatīvākāis ģenerālsekretārs
Leonīds Brežņevs (kurš uz Citu Pasauli padevās 1982. gadā, pēc tam
neilgā laikā nomainījās vēl pāris gen-seki, līdz perestoikai, kas
sākās tikai 1985. gadā - un kuras rezultātā LV atguva neatkarību
1991. gadiņā...). Brežņeva laikos "Anglija un ASV" bija "imperiālisma
bastions", pret kuru bija jācīnās visiem iespējamiem līdzekļiem.
Tostarp arī mūzikā...

šo rindu autors piedzīvojis arī tos laikus, kad diezgan nopietnas
nepatikšanas draudēja pat par Lielbritānijas svītrotā un ASV
zvaigzņotā karoga zīmēšanu uz nevainīgas rūtiņ-burtnīcas
maliņas. Nemaz nerunājot par to, ka skaļi nedrīkstēja pieminēt
tur PINK FLOYD vai KISS grupas nosaukumu. Tamdēļ visa iepriekšminētā
"tīklveida struktūra" tika turēta dziļā noslēpumā. Ne skolotāja,
ne vecāki (tiem palaidnīgajiem "tīņiem") nedrīkstēja zināt tos
cilvēkus, kas veica rokmūzikas apgādi. Un neuzdot šiem "tīkla"
cilvēkiem liekus jautājumus, bija jāsamierinās (īstenībā
japriecājas), ka vispār tādi biedri attālos dzīvokļos bija.

Tātad-apkopojot zināmu vēstures daļu==> jāsecina, pareizā mūzika
bija pieejama tīri slepeni, un nekādā ziņā nebija vēlams ar
šādām spējām klaji afišēties...
-----
Bet laiks gāja uz priekšu, un jau 80tajos "serviss" palielinājās.
Ap 1985. gadu parādījās jau citi (joprojām slepeni) viriņi, kuri
formāli strādāja par santehniķiem vai kādā zinātniskā institūtā,
taču galvenais peļņas avots bija ierakstu izplatīšana jau lielajās
magnetfona lentēs. Tagad daudzi (jaunākajā paaudzē-tagadējo
vidusskolēnu vidū) nezina: ka reiz izplatītākais mūzikas nesēj-
formāts bija lielu lenšu rituļi, kas uzvērtas uz spolēm, un
brīžam (kā masu produkcija - nerunāsim par profesionāļiem...teiksim
LRadio) sasniedza katrs 500 metru garumu. Vienā tādā lentē varēja
ierakstīt (stereo režīmā/mono - 2 reizes vairāk) 2 albumus/vinila
plates...

Nu un radās cilvēki, kuri (joprojām revolucionāri slepeni) izplatīja
albumu sarakstus, kuri ir pieejami un līdz ar to potenciālajiem klientiem.
Tad nācās par 5-7 rubļiem (atkarībā
no lentes tipa) pirkt vienu iesaiņojumu, un par 1 rubli gabalā šo(s)
disku(s) ierakstīt. Rindu autors savulaik bija aktīvs šādas
produkcijas noņēmējs. Katru nedēļu saraksts tika papildināts par
15-20 "vienībām", un aizvien jauni diski tika ierakstīti...

Vēl vēlāk (jau Gorbačova ēras sākumā) daudzas aizliegtas lietas
kļuva puslegālas. Un vairākās vietās Rīgā, piemēram Kirova un
Stučkas (tagad Elizabetes un Tērbatas) ielu stūrī parādījās
"kioski", kur šāda veida ierakstu darbību jau varēja veikt "oficiāli"
(par tām pašām pagrīdes cenām). Tad jau arī pirmās videolentes
bija, teiksim tā pati PINK FLOYD filma "The wall" skatāma reiz bija.
Un jau pusslepens IRON MAIDEN video-koncerts...

Hmmm.... bija pazīstams vēl kāds "sports"... Kurš no mūzikas faniem
gada laikā tiks pie visvairāk aizliegtajiem ārzemju albumiem. Mainoties
savā starpā, protams. Piemēram, par 70 rubļiem iegādājoties jaunu
"pirmo albumu" (jeb "starta kapitālu"), tad varēja iet uz vienu no
slepenajām Rīgas vietām. Atkal jābalstās uz paša pieredzi. Nopērkot
SAXON's "The Eagle has landed", jau pēc nedēļas to iemainīju uz UFO
tā paša gada (1982) disku, vēl pēc tam uz vecāku SWeeT + vēl vecāku
KISS (jau 2 diski vienlaikus), tad jau uz URIAH HeeP vairākiem, tad
Pols Makartnijs, tad THE MUD, tad KISS koncerts utt., utt. Tajā "sektorā"
jau kopš pašiem pirmsākumiem pastāvēja tirgus attiecības, visu
regulēja piedāvājums<->pieprasījums + milzīgs nepārtraukts risks
no varas iestādēm, kuru cilvēki visai ziķerīgi apkaroja šādu
"pretpadomju propagandu"...

------------
Vēl nav stāstīts... Kā tomēr legāli varēja lasīt rietumu pop-rock
presi. Par diskotēku būšanu. Un par dzīvo muzicēšanu. Par šīm
lietām-turpmāk.

Rakstīja Raitis Sametis