| 12:27p |
Par ņauduļiem
"Lai plīvo aspidistra", tā sauc Džordža Orvela grāmatiņu kura Valtera un Rapas veikalā ir dabūnama par 9,99. Vakar pēc ārpuskārtas sēdēšanas šahtā kak raz kaut ko tādu indīgāku gribējās, vot i izvēlējos šo.
Sižets diezgan vienkāršs - sabiedrības netīrums, neatzītais dzejnieks strādā vienkāršu biblotekāra darbu un visu laiku gaužas par naudas trūkumu, tad dabū mazu honorāriņu pēc kura nodzeršanas šamo izmet no darba. Jamais dabū vēl sūdīgāk apmaksātu biblotekāra darbu un lēnām iet uz grunti. Beigās kad uzpumpējis savu draudzeni saprot, ka nevarēs to uzturēt pieņem piedāvājumu strādāt reklāmas aģentūrā. Alles.
Tas tā divos vārdos.
Man tā grāmata riebās, un ar tādu neslēptu riebumu es viņu ņēmu un izlasīju vienā piegājienā. Riebās varbūt ne pati grāmata, bet autora centieni padarīt šo nožēlojamo radību cildenu. Grāmatas sākumā tās varonis, Gordons Komstoks aiziet no darba reklāmas aģentūrā, jo autors bija pacenties visnotaļ krāšņi attainot Gordona riebumu pret pūstošo kapitālismu, reklāmas meliem and so on. Stāsta varonis izvēlas askētisku dzīvi, lai atbrīvotu sevi no kapitālisma un naudas dieva valgiem un ziedotos kam cēlākam- dzejai. Bet visu stāsta laiku varonis gaužas par trūkumu, par trūkumu kas viņam liedz rakstīt to nolāpīto dzeju, par trūkumu kas liedz viņam iziet sabiedrībā, ciešanas aš kā Oliveram Tvistam bļe. Un visu laiku autors vēlas lai es, lasītājs, to sūdu Gordonu Komstoku žēlotu, justu viņam līdz un līdz mielēm izjustu aukstās Londonas pažobeles kur jāmitinās nabaga rīmētājam. Viņš viņu padara par lepnu cietēju, kurš atsakās no palīdzības, no naudas, no labiem piedāvājumiem. Šitā apelācija pie ideāliem ir pilnīgs bulšits. Un visa stāsta garumā nabaga cietējam seko viņa uzticīgie draugi kuri tam jūt līdzi un cenšas palīdzēt, bet stāsta varonis viņus atgrūž lai izdzīvotu savu nabadzības lepnumu līdz galam, un pat nonācis pilnīgā bezcerībā ir lepns un nelokāms. Ahujeķ, mūslaiku varonis.
Pirmkārt, es nesaprotu kāpēc man būtu jājūt viņam līdzi. Otrkārt, es nesaprotu kāpēc kādam, kuru viņš nicina ir jāiztur pazemojumi un spītējot visam jācenšas viņam palīdzēt. Treškārt, es nesaprotu kāpēc ir jāglorificē kāda cilvēka nevēlēšanās strādāt? Tas ir kā, pēc šāda stāsta izlasīšanas man būtu jāparaugās ar citām acīm uz tiem dienderiem kas te pat dievzemītē loderē zem dzejnieka/literāta/mākslinieka lozunga? Manī pēkšņi vajadzētu pamosties kādai kripatai empātijas un nekavējoties tādam uzsaukt alu un uz šķiršanos iedot piecīti?
Nu un stāsta beigās mūsu varonis upurē savus ideālus uz ģimenes altāra un atgriežas reklāmas aģentūrā, lai uzturētu savu bērnu un mietpilsoņa dzīvesveidu. Tajā brīdī pēc autora domām manī laikam vajadzēja kaut kam salūzt un caur asarām just līdzi Gordonam Komstokam kurš aiziet strādāt. Pizģec!
Ja vēl caur Gordona Komstoka tēlu nevarētu sajust nožēlojamu ņergu, kurš visu laiku gaužas par naudas trūkumu, kas radies no darba neesamības, kuru pēdējais pat necenšas atrast, es varbūt mēģinātu saprat un atbalstīt dzejnieka sociālistiskos ideālus, bet tāda gļēvulīga ņerkstēšana mani uzcepj neatejot no kases. Ja ir sūdīgi un maz naudas - ej strādāt! Vienā darbā, divos, trīs un saproti ka dzejošana ir dārgs vaļasprieks, nevis gaidi ka kāds Tev pēkšņi no debesīm nosviedīs dāvaniņas, lai tu varētu pievērsties cēlajam.
Tas tā, just my ten cents par Dž.Orvela "Lai plīvo aspidistra". |