par andeli un močiem Ir problēma. Aizvakar pūsdams, elsdams stūmu moci uz un no lafetes, lai atdotu to servisā. Kaut ko murmināju par nolādēto dzelsgabalu, piesaucu māti un svēto Kazimiru. Starteris beigts, spogulis nolauzts un akumulators iztecējis. Bēdu ieleja, tā mēs varētu raksturot manu motociklu. Iznāk servisa vīrs, pieņemt pacientu tipo. Un pirmais, ne labdien, ne kas vainas, bet - eu, negribi pārdot? Man jau likās ka to vairs var tikai pamatskolniekam iesmērēt. Iekšējais žīds un valūtas kalkulators izsper pretjautājumu - cik? Divarpus ēbreji! Mana mazā spekulanta sirsniņa salēcās, jo pēc maniem aprēķiniem tie būtu viens komā astoņi. Tālak jau runāja žīds, kurš gaismas ātrumā bija izfunktierējis, ja servisa spekulants dod tādu summu, tad no tiešā pircēja var dabūt vēl vairāk. Ar cietu sejas izteiksmi pavēstīju, ka šosezonu vēl gribu nobraukt, pirmais lielais mocis, jūtas u.c. kreps.
Tā nu viņš palika servisā, lai tiktu uzšķerzts un atdzīvināts , savukārt es pārdomu mākts tenterēju uz reklāmas raktuvēm.
Nonācis šahtā šo ievērības cienīgo notikumu pastāstīju vadībai. Ar vadību jau agrāk tika flirtēts par to, ka kādudien tās dranduļets nonāks manā rīcībā. Pēc anaucementa par mana līdzšinējā braucamrīka likviditāti propouzāls kļuva konkrēts un vienkāršs kā pieckapeika. Dafai - mahņomsja! Vadība stājās rindā pēc
Hypo, savukārt es pārvietojos uz līdzšinējo.
Esam tikuši tik tālu, ka jaku došot līdzi. Laba jaka, Ducati. Ja es izdīkšu vēl paveiktu tehnisko apkopi, un vadības jauno , lepno ducati ķiveri ar spoguļstiklu, darījums kļūs tik pievilcīgs, ka sāks laupīt man naktsmieru.
( ... tālāk ... )