ублюдок's Journal

Par laivošanas priekiem
Tā kā visi plašsaziņas līdzekļi ir piespamoti ar prāmja “Baltic Kristina” nedienām prātā atausa mana šāsvasaras tikšanās ar Rubika kuģi.
Viss kā parasti svelmainā vasaras dienā – ar kompadri guļam uz laivas netālu no Lielupes ietekas jūrā un zīžam aisbērus.

Starp citu – wherz da

mako hauz iraid? Visu vasaru esmu bagarējis pa Buļļupi iepretim Vārnukrogam, pa Lielupi pie ietekas jūrā, bet nevienu druknu tēvainu krastmalā redzējis neesmu. Laikam ņe suģba.
Nu vo, zīžam aisbēriņus. Pasavīd doma aizšaut līdz galvaspilsētai. Runāts darīts, griežam aizdedzīti un nostājoties 45 grādu leņķī pret ūdeni uz dzenskrūves, ar ātrumu 45 jūdzes stundā tuvojamies kapitālajai sitijai saduļķojot mazās Buļļupītes ūdeņus.
Rīgā kā jau Rīgā, krastmalā tusojas tauta, tinam ripā starp tiltiem un dārdinam radiolu. Dzeram alus un mājam meitenēm. Viss labi. Savācām pasengerus un taisamies atgriezties savos teritoriālajos ūdeņos – Lielupē, pie Priedaines.
Nedaudz par laiku. Todien no jūras nāca diezgan spēcīga brīzīte, kas ierodoties Rīgā ļāva lidot “pa vilnim” , bet ejot ārā sanāca iet tieši “pretim viļņiem”. Ja kādam grūti to saprast, tad teikšu īsāk – sanāk vislaik lēkāt un dauzīt laivas dibenu pret ūdens virsmu.
Nu vo, ejam atpakaļ. Un tad sākās. Vo bļāā........
Iļičš nahuj izkustējies, griež loku, lai ietu ārā jūrā. Mēs nah velkam šamam garām. Ņīīīī, pilnā ručkā. Ja no tilta tas kuģelis izskatās nožēlojams, tad pasaveries uz viņu no laivas, no 30 metru attāluma. Man jau dūša sāk biku apskrieties, bet neko, velkam garām. Iļičam pa priekšu grozās locis. Kas interesanti, man likās, ka locis iet krietni tuvu savam pavadonim, bet dabā starp viņiem ir vismaz 150 metri. Nu vo. No jūras nāk baigais vējs, kas sacēlis viļņus, kuri mūsu laivu svaida kā tādu triperi, a aiz loča , tam sākot uzņemt gaitu veidojas patīkami gluds ķīļūdens. Locis lēnām ieņem virzienu, aiz tās sakārtojas Rubika barža un pa vidu starp abiem šiem dižajiem Daugavas viļņu šķēlējiem iekārtojamies mēs – mazie parazītiskie riebekļi ar savu “skaidu”. Harašo iģom. Žizņ udalasj. Pamājam Kristinai. Neviens nemāj pretim, tikai pēc kāda laika debilais kuģis ietaurējas ar tādu jaudu ka man spalva ne tikai uz muguras, bet gan uz dirsas sacēlās. K čemu bi viņam tā taurēt? Mierīgi ejam. Ķīļūdens gluds kā spogulis, radiola skan, tiek atkorķēts aliņš. Ejot cauri remont rūpnīcai mums jāgriež pa kreisi uz Buļļupi, tiem diviem jāiet taisni – jūrā. Un tad es nah sapratu kāpēc jamais taurēja. Pieceļoties kājās un palūkojoties uz priekšu klusēdams noriju kamolu. Kompadre palūr – ņičevo, prarvjomsja. Nu ja prarvjomsja, tad prarvjomsja. Kompardre satver ciešāk stūri a es nokomandēju visiem gestiem turēties cik stipri vien var.
Nekad nebiju iedomājies ka tāds maziņš locis atstāj tik lielus sānviļņus. Kopā četri viļņi, no 1 līdz 1.5 metrus augstus. Priekš mūsu “upes skaidiņas” tas ir riktīgs cunami. Pa pirmo uzlecām kā pa tramplīnu , tieši ar laivas vidu piezemējoties nākamajā, pēc tam, laivai sasveroties uz priekšu nākamie divi pārgāja pāri.
Bļe, Daugavas ūdens nav vis tāds zilgan žaļš kā Šeišelu salu lagūnā, tas ir brūns uz biezs. Un tad kad paceļot acis uz augšu , tu saproti ka šitā brūnā masa pārgāzīsies Tev pāri tēvareizi atcerēsies tur pat uz vietas. Tas vēl būtu huiņa. Gāžoties vilnim caur tā troksni izdzirdēju vēl vienu citu skaņu, kas man lika šausmās sastingt. Prāmja tauri nah ibis ti v rot nahuj. Bļe, domāju, tā, vai paspēsim? Jo ūdens bija pilnībā piesmēlis laivu un vienīgais par ko es domāju bija, vai dzinējs darbosies vēl tik ilgi, lai papistu nah no tā prāmja ceļa. Jo tas jau uz mēmajiem nenoliks, ja mēs noslāpsim tieši viņa ceļā.
Bet viss obošlosj, dzinējs nosprauslojās, kompadre iebāza ručkā līdz galam un mēs kā raķete izšāvāmies no brūnās masas gūsta. Iebraucot Buļļupē, kādu mirkli bija klusums, un tad atskanēja nevaldāmu smieklu šalts, ko līdz pat brauciena galam nespēja apslāpēt klabošie zobi un sazilējušās lūpas.