Par encikletiem vēl, un no offence to stiprais dzimums. Gadījumiņi iz vētrainās jaunības tā teikt.
Saulainajā 1998. gadā trakais jenoc bija uzbūvējis savu pirmo panniņu. (Ungāru motocikls Pannonia, ražoja no 1959 līdz 1975 gadam). Bija savāktas trīs uz to laiku, no kurām salikts viens smuks un ejošs. Tā nu es tur ļurināju pa Jūrmalas melnajām ieliņām, jo ne tiesību man, ne nummura motociklam nebij. Kā jau tas vasarā Jūrmalā iegadās, ikotrajā mājā katru vakaru tiek rīkoti dārza svētki, kuri piecdesmit procentu gadījumos pārvēršas par zvērīgu kodienu. Nu lūk ierados, ka es vienā tādā eventiņā ar tendencīti uz spirtotajiem dzērieniem, nu un aizķēros. Tas kā es tur izpildījos griežot saulītes vai vizinot spiedzošus skuķīšus nav būtiski, jo labākais sekoja pēc tam. Šausmīgs aukstums, drebuļi, bet nevaru atvērt acis, jo šausmīgi nāk miegs. Man guļ blakām kaut kas smags un liels, kuru esmu apskāvis kā meiteni. Caur murgainajiem drebuļiem dzirdu : “Mārcīt, Mārcīt, kas ar Tevi?!” Noņurdu ka viss labi un trīcēdams guļu tālāk. Smalkā balstiņa turpina tincināt:” Ak kungs, kas noticis, vai Tu vesels.” Saprotot, ka balstiņa pieder omei noņurdu lai liek mani mierā un ļauj gulēt tālāk. Tad kad babulis mani sāka raustīt aiz krāgas, atvēru acis un man skatam pavērās sekojoša ainava - apmēram seši no rīta, dzied putni, ceļas migla, guļu uz zemes, rasainajā zālē un esmu apskāvis savu mocīti. Apjausdams situācijas debilismu, piecēlu moci, iestūmu šķūnītī un gāju tālāk sust uz māju. No rīta pētot pagalmu, un secinot, ka kritiena pēdas un bremzēšanas sliedes zālienā nav atrodamas uzmodelēju sekojošu notikumu rekonstrukciju – esmu rātni iebraucis pagalmiņā, apstājies, un ar visu dampi lēnām nošļucis gar zemi, kur arī palicis.
Jā, biju šmigā kā lācis.
( ... tālāk ... )