Katras brīvdienas tiek pavadītas apceļojot Latviju. Arī šīs brīvdienas nav izņēmums. Pēc piektdienas draudzenes 30-gades atzīmēšanas nākamā rītā devāmies uz Kuldīgu vērot lecošās vimbas. Tas nekas, ka laikapstākļi tādi, ka pat suni ārā nedzen un pa ceļam putenis. Pilsēta skaista un ar savu šarmu. Noteikti atgriezīšos, kad būs vasara. Paēdām pusdienas Goldingen restorānā, kas pārsteidza ar viesmīlību un izcilām garšām. Vēlāk atvadījāmies no ceļabiedriem un devāmies uz Pāvilostu. Tur atradām jauku viesu namu..Vēju paradīze. Iesaku. Viss patika. Protams joprojām lietus un vējš, bet izstaigājām molu, miestu un tad istabā kārtīgas kāršu cīņas.
Nākamais rīts daudz optimistiskāks..spīd saule! Ceļš ieplānots tāls. Devāmies uz Jūrkalni, kur stāvie krasti. Pa ceļam pļavas vidū nekurienē izpriecājos par vientuļā kokā iekārtām šūpolēm. Tālāk Ventspils, kurā esmu vīlusies. Biju gaidījusi ko iespaidīgu, bet tā pārsteidza ar degvielas smaku un tukšajām veikalu vitrīnām. Protams bija sakoptas vietas, bet sajūta, ka pilsēta tiešām ir ar rītdienu..nevis šodienu. Tālāk ceļš uz vēl lielāku nekurieni. 70km virzienā uz Kolku, kur pa ceļam nav nekā. Labi, vienīgais apskates objekts bija Irbenes lokators, bet tas arī viss. Tikai taisns ceļš un priežu meži. Tukšums. Radio uztvēra tikai 3 stacijas, zona telefonam gandrīz nemaz (man ir gan bite, gan lmt). Beidzot sasniedzam Kolku. Vienīgā vieta, kur bija jāmaksā par stāvvietu. Apskatījām Kolkas ragu, kas arī ir nekas. Pats miests pilns nolemtības. Turpinam virzienā gar jūru uz Rojas pusi. Visa šī agrāk slēgtā zona ir pilnīgs nekas. Slīteres sili ir vieta, kur visticamāk tik drīz neatgriezīšos. Tālāk jau protams piejūras ciemi, kūpinātas zivis, Gaiļu piejūras māja, un liels nogurums. Divās dienās apskrējām pus Kurzemi. Nav gluži tas skatāmākais apvidus diemžēl. Un ticiet man...es katru nedēļas nogali esmu pabijusi citā pusē. Pat pirms nedēļas Ainaži likās interesantāki. Lai nu kā, Latvijas apceļošana tiks turpināta.
Nākamais rīts daudz optimistiskāks..spīd saule! Ceļš ieplānots tāls. Devāmies uz Jūrkalni, kur stāvie krasti. Pa ceļam pļavas vidū nekurienē izpriecājos par vientuļā kokā iekārtām šūpolēm. Tālāk Ventspils, kurā esmu vīlusies. Biju gaidījusi ko iespaidīgu, bet tā pārsteidza ar degvielas smaku un tukšajām veikalu vitrīnām. Protams bija sakoptas vietas, bet sajūta, ka pilsēta tiešām ir ar rītdienu..nevis šodienu. Tālāk ceļš uz vēl lielāku nekurieni. 70km virzienā uz Kolku, kur pa ceļam nav nekā. Labi, vienīgais apskates objekts bija Irbenes lokators, bet tas arī viss. Tikai taisns ceļš un priežu meži. Tukšums. Radio uztvēra tikai 3 stacijas, zona telefonam gandrīz nemaz (man ir gan bite, gan lmt). Beidzot sasniedzam Kolku. Vienīgā vieta, kur bija jāmaksā par stāvvietu. Apskatījām Kolkas ragu, kas arī ir nekas. Pats miests pilns nolemtības. Turpinam virzienā gar jūru uz Rojas pusi. Visa šī agrāk slēgtā zona ir pilnīgs nekas. Slīteres sili ir vieta, kur visticamāk tik drīz neatgriezīšos. Tālāk jau protams piejūras ciemi, kūpinātas zivis, Gaiļu piejūras māja, un liels nogurums. Divās dienās apskrējām pus Kurzemi. Nav gluži tas skatāmākais apvidus diemžēl. Un ticiet man...es katru nedēļas nogali esmu pabijusi citā pusē. Pat pirms nedēļas Ainaži likās interesantāki. Lai nu kā, Latvijas apceļošana tiks turpināta.