Pirmdien dāmas savācās un nosprieda, ka ir baigās sēnes, jo darbadienās vairs neko nedara. Tad nu pēc šiem izskanējušajiem maģisko sēņu vārdiem kalendārs aizpildījies nemanot. Trešdien spontāni uzradās jauka pasēdēšana tējnīcā ar senu draugu, pēcāk Oranžās brīvdienas Spīķeros. Kas bija visnotaļ patīkams koncerts, ja neskaita ceļu līdz tam, kas jāveic gar zivju paviljonu un visām tā smakām. Pēc šī protams neizpaliek pasēdēšana 3VL.
Vakar savukārt sēne aizvilka savas miesas uz Doma dārzu, kur bija pirmais no ceturtdienas brīvdabas kino seansiem. Šī konkrētā bija Streiča 1970.g. filma Šauj manā vietā. Pirms filmas Dairas Āboliņas stāsts par to, kas tiešām lika pievērst uzmanību kaut kādām niansēm, ko savādāk palaistu garām. Papildus sajūtu deva tas, ka pagalms caurvēju pūsts un vakars pavēs. Tas palīdzēja iejusties karavīru ādā un aukstajā vilcienā.. Man protams bija paķērušās līdzi krūzītes un termoss ar karstu piparmētru tēju, kas palīdzēja uzturēt omulības sajūtu. Nākamreiz ņemšu līdz pledu.
Ko es ar to gribu pateikt..ir forši nebūt sēnēm, jo visapkārt notiek interesanti pasākumi. Arī šodienai ir plāns.