Kas par dienu...notikumu un sajūtu pilna. No izmisuma līdz pilnīgai svētlaimei. Viss sākās ar laisku piecelšanos klasiskajā 7.30 laikā. Atvēru acis un nosecinājusi, ka ir svētdiena, laiski sāku mosties. Pēcāk palasīju tēju, žurnālu, izšiverēju interneta portālus un nolēmu ka kaut kas ir jādara. Izdomāju aizbraukt ciemos uz Ķegumu. Viss forši, tipu tapu esmu mašīnā, braucu un braucu un tad vairs nebraucu. Apstājos pie Rumbulas autoplača un maukām. Diemžēl ne labprātīgi. Mašīna atteicās sadarboties. Tad kādu laiciņu pastāvējusi, saņēmusi telefoniskas konstulācijas un visādi citādi izlikusies, ka kaut ko saprotu no tā, kas redzams zem atvērtā kaputa, pasēdēju mašīnā un apdomāju dzīvi. Starp citu lieliska vieta un situācija, lai to darītu. Pēc nelielas meditatīvas pauzes un sarunām ar bleķu kasti, man izdevās tajā iedabūt dzīvību. Tā nu neliels smaids sejā un ripoju tālāk. Domājat mani prieki ar to beidzās? Nē! Salaspils krustojumā, mierīgi stāvot pie sarkanajiem luksofora lukturiem, šī ņem un noslāpst. Un nekustas. Un negrib kustēties. Lai mazinātu savu vainas sajūtu, ka esmu nobloķējusi satiksmi vienai joslai, gaidot brīnumu, ieliku vismaz Waze ka esmu salūzis vāģis un tur tagad stāvu. Atkal neliela meditācija. Sarunas ar bleķiem. Un veiksme. Tālāk bitīte ierūcas un ripo uz priekšu. Bailīgi turos labajā malā, lai vajadzības gadījumā varu noripot maliņā.
Laimīga tikusi galā varēju atgriezties pie sava svētdienas noskaņojuma un laiski turpināt pavadīt dienu. Viss kā pieklājas, rozā stropu krāsošana, dārzs, puķes, pikniks, mežs, saule, meža zemenītes uz smilgas, raspodiņu/piparmētru tēju ievākšana, geocaching kastīšmeklēšana Daugavmalā, motocikla rūkoņa un meža trase. Diemžēl viss labais reiz beidzas. Sapakojusi dārzos savāktās puķes, trīcošu sirdi sēdos savā bitītē un devos uz Rīgu. Laikam maģiskā trīsvienība - meditācija, sarunas ar bleķi un tad atslēgas pagriešana nostrādāja. Atpakaļ braucu ar trīcošām rokām, bet bez jebkādiem pārpratumiem.
un tagad es trīcošu sirdi vēroju milzīgu zirnekli, kas izrādās dzīvo manā skaistajā pujeņu vāzē.
Laimīga tikusi galā varēju atgriezties pie sava svētdienas noskaņojuma un laiski turpināt pavadīt dienu. Viss kā pieklājas, rozā stropu krāsošana, dārzs, puķes, pikniks, mežs, saule, meža zemenītes uz smilgas, raspodiņu/piparmētru tēju ievākšana, geocaching kastīšmeklēšana Daugavmalā, motocikla rūkoņa un meža trase. Diemžēl viss labais reiz beidzas. Sapakojusi dārzos savāktās puķes, trīcošu sirdi sēdos savā bitītē un devos uz Rīgu. Laikam maģiskā trīsvienība - meditācija, sarunas ar bleķi un tad atslēgas pagriešana nostrādāja. Atpakaļ braucu ar trīcošām rokām, bet bez jebkādiem pārpratumiem.
un tagad es trīcošu sirdi vēroju milzīgu zirnekli, kas izrādās dzīvo manā skaistajā pujeņu vāzē.