Šis būs ieraksts par cerībām un vilšanos. Nesen, atvaļinājuma izbrauciena laikā uz Ziemeļīriju, pabiju arī Belfāstā. Šajā pilsētā kā mēs visi zinām tiek filmēts mans mīļais seriāls Game of Thrones. Es kā liela fane būdama, nopirku sev suvenīrkrūzīti. Iestūķēju viņu savā tūristu mugursomā, kuru knapi spēju aizdabūt ciet pirms došanās mājup. Nedaudz nervozēju lidostā, kad manu somu noskenēja divreiz, tieši dēļ šīs krūzes, jo viņā ir iestrādāts metāla "vairogs". Nopriecājos, kad mājā atverot somu konstatēju, ka krūze ir pārcietusi ceļojumu un ir vesela.
Laimīgi no rīta nesu viņu uz darbu, jo biju to ieplānojusi lietot darbā. Izlielījos kolēģei, cik man skaista krūze un ka nu tik būs dzeršana, jo esmu pabijusi tēju zemē- Lielbritānijā. Piegāju cerību pilna pie Vendena...ielēju silto (jā, silto...šis nebija verdošs ūdens)...un tā arī paliku ar osiņu rokās. Krūze līdz ar manu nebalss ķērcienu bija sadalījusies divās daļās uz atvadām mani nolejot ar nepabeigto tēju. Dēļ šīs traģēdijas ne tikai krūze, bet arī mana sirds salūza. Tāda centība, tāda pūles..un viss velti!