Onkulis Mērfijs uzdarbojas pilnā sparā. Tapēc arī no šīs zīmīgās diennakts maiņas (jāpiebilst, ka pēdējā pirms atvaļinājuma) esmu pagulējusi tikai stundas trīs. Protams, ka šodien vēl jāsēž skolā līdz pussešiem.
Tik riebīgi, ka iebrauc viesi, kas trokšņo līdz 1:00, tad paldies dievam izdomāja iet uz essential. Kad viņi aizgāja, domāju iet pagulēt, bet sāka kaukt telefons, ka grib ēst. Palādēju pusstundu, Tad piecos no rīta jāienāk ir pārpālī kādam, kuram priekš kāda vajadzēs istabu. Pasakot cenu šie pārdomā un aiziet...kad es jau ieritinos gultiņā, tad protams šie ir atpakaļ un vajadzēs tomēr kaut kādam tuklam īram puspālī istabiņu. Pat caur visu alkošmurgulismu viņš spēja pateikt, ka istabas durvis būs vaļa un ka es varu iet pie viņa "parunāties". Tad nu nogaidu, kad sāku dzirdēt krākšanu īra istaba, tad eju gulēt pati, bet tajā mirklī, kkad ielienu gulta atgriezas essential pārītis un smejoties virzās uz istabu. Tagad nu gan būs miers. Kā tad...man jau rēgojas un šķiet, ka kāds visu laiku staigā. Beigās līdīšu pēdējo stundiņu pagulēt, bet protams- radiotelefons sāk lādēties ārā. Sasodīts. Ja nepaceļu pēc pāris zvaniem, tad zvans pāradresējas bosam. Nesmuki var sanākt. Nu nekas..palādēju 10min un aizeju pagulēt 40min, kad jau ierodas pavāre un ir jāiet pie viņas dzert tēju. Bet protams, tikko kā tēja uztaisīta, tā zvans pie durvīm- atbrauc jauns tēls. Nu ok..ar to viss kartībā- izrādās istabenei paziņa. Nupat jau atgriezīšos pie tējas, kad atkal zvans- šoreiz musarpuikas pasteigušies un musaru izved ļoti agri (ap kādiem 7:15 sanāca). Damn. Ok..tagad gan eju padzert tēju. Padzeru..eju kabinetā pārvilkt kurpes, jo drīz tač maiņa beigsies (vēl pusotra stunda)...eju āra...un netieku! Durvis ir aizkritušas. Jamin, ka no iekšpuses neiespējami attaisīt. Zvanu pavārei, lai nak man no ārpuses attaisīt durvis. Šī atnāk, noņirdzas par mani un iet gatavot tālāk. Tagad es domaju kas notiks tālāk.. Skolā viens darbs jāprezenta- jāpārbauda vai kurpes sašņorētas un bikses aiztaisītas, ka tik nekrītu kaunā kursa priekšā.
Diena solās būt jautra.
Mērfij- ej gulēt!
Tik riebīgi, ka iebrauc viesi, kas trokšņo līdz 1:00, tad paldies dievam izdomāja iet uz essential. Kad viņi aizgāja, domāju iet pagulēt, bet sāka kaukt telefons, ka grib ēst. Palādēju pusstundu, Tad piecos no rīta jāienāk ir pārpālī kādam, kuram priekš kāda vajadzēs istabu. Pasakot cenu šie pārdomā un aiziet...kad es jau ieritinos gultiņā, tad protams šie ir atpakaļ un vajadzēs tomēr kaut kādam tuklam īram puspālī istabiņu. Pat caur visu alkošmurgulismu viņš spēja pateikt, ka istabas durvis būs vaļa un ka es varu iet pie viņa "parunāties". Tad nu nogaidu, kad sāku dzirdēt krākšanu īra istaba, tad eju gulēt pati, bet tajā mirklī, kkad ielienu gulta atgriezas essential pārītis un smejoties virzās uz istabu. Tagad nu gan būs miers. Kā tad...man jau rēgojas un šķiet, ka kāds visu laiku staigā. Beigās līdīšu pēdējo stundiņu pagulēt, bet protams- radiotelefons sāk lādēties ārā. Sasodīts. Ja nepaceļu pēc pāris zvaniem, tad zvans pāradresējas bosam. Nesmuki var sanākt. Nu nekas..palādēju 10min un aizeju pagulēt 40min, kad jau ierodas pavāre un ir jāiet pie viņas dzert tēju. Bet protams, tikko kā tēja uztaisīta, tā zvans pie durvīm- atbrauc jauns tēls. Nu ok..ar to viss kartībā- izrādās istabenei paziņa. Nupat jau atgriezīšos pie tējas, kad atkal zvans- šoreiz musarpuikas pasteigušies un musaru izved ļoti agri (ap kādiem 7:15 sanāca). Damn. Ok..tagad gan eju padzert tēju. Padzeru..eju kabinetā pārvilkt kurpes, jo drīz tač maiņa beigsies (vēl pusotra stunda)...eju āra...un netieku! Durvis ir aizkritušas. Jamin, ka no iekšpuses neiespējami attaisīt. Zvanu pavārei, lai nak man no ārpuses attaisīt durvis. Šī atnāk, noņirdzas par mani un iet gatavot tālāk. Tagad es domaju kas notiks tālāk.. Skolā viens darbs jāprezenta- jāpārbauda vai kurpes sašņorētas un bikses aiztaisītas, ka tik nekrītu kaunā kursa priekšā.
Diena solās būt jautra.
Mērfij- ej gulēt!