Raaha -

Joprojām neticu. Varbūt sestdien sadūšošos sev atļaut dzīvei turpināties arī bez Imanta. Bet pietrūks ļoti. Neticēju, ka tā var justies par kolēģi. Tiesa, kolēģi vairāk nekā 11 gadus. To, kurš pirmajā darba dienā uzdod jautājumu, vai man ir iedalītas "biksiņas". Ja neesot, lai aizejot un paņemot. Un es tāda pilnīgi naiva, apzinoties darba vietas specifiku, tikai mulsu un domāju "tu redz, cik te viss stingri". Un nākamajā teikumā man Imants lūdz paņemt padupseni un doties pie paļurkas paskatīties.
Vēlāk viņš mums liek visiem smieties, gribēt vairāk, piedzīvot vairāk, uzdrošināties doties arī tālākās ekskursijās. Viņš ir kā brīnumsvecīte jebkurā kompānijā, jo par spīti savam "galma klauna" tēlam ir bezgala dziļš un gudrs. Viņš vēlāk man teiks, ka viņam nekāds gabals nenokritīs, ja viņš mazliet pajokos vai izliksies kaut ko nesapratis, lai kāds tad var nodemonstrēt, cik gudrs, un pacelt pašapziņu.
Tad tagad es sēžu un domāju, ka vispār neticami, ka atceros katru vārdu, ko viņš teica mūsu kāzās uzrunā. Es atceros ļoti daudz it kā garāmejošu, vienkāršu padomu. Bet tik daudz noderīgu un patiesu, dzīvo vārdu tajā visā bija.
Tāda apskaužama vienkāršība un sirsnīgums, ar kuru viņš sasildīja visus, kas gadījās blakus. Komandējumos tiec uzrunāts ar frāzi "kur Imants?". Jo visi gribēja, lai viņiem tiek.
Kad es reiz jautāju, vai viņam pašam arī kas pāri paliek, ja tik daudz dod, saņēmu atbildi, ka tā tikai izskatoties. Un dodot var saņemt vairāk nekā ņemot, lai atceroties Raini.
Vēl es domāju, cik cilvēks var būt tuvredzīgs. Mēs dažreiz necienīgi izturējāmies pret viņa tuvākajiem cilvēkiem, ka tādi pārāk eksaltēti un šķietami nepieņemami. Bet tas tikai pa gabalu. Kad pienāc tuvāk, saproti, ka tā bija viņa platforma, atbalsts tam, ka mēs visi saņēmām tik daudz. Jo tieši tuvākie var būt tie, kas aplauž spārnus un liek būrīšos.
Viens gan ir skaidrs, es šobrīd to eņģeļu kompāniju apskaužu, kurā Imants tagad ir. Tikai mums būs jāiemācās kā ir dzīvot bez. Var gadīties, ka sāpēs vairāk nekā likās, ka tas būs.