rīts, nepielūdzams, rīts ar kaimiņieni  durvīs un nedaudz slajām lamām par manu attieksmi. Stāvu pretī pusmigusi ar vienotības "gribu strādāt Lavijā" krekliņu un smīnu, jo viss liekas vēl sapnis un neīsts, nožāvājos, pasaku lēni dažas sentences un eju gulēt vē 2 atvēlētās stundas. 
Tagad protasms balkons atkal ir izārdīts, krēsls apgāzts un stanga teju karājas ārpusē jau.
Tādas dzīves butaforijas vien ir, telpu laiku tās aizpilda un vairs itin neko, 
es par to smejos, bet mani tas neuztrauc. 

un uztrauc mani tikai dažas lietas, diemžēl, tādas, kas nav tik ātri atrisināmas kā žogs vai nokarājusies stanga. Ir lietas,situācijas  kuras nevajag tā vnk atšķetināt, jo tām atrisinājuma nav un katrs cits nobeigums, kas visticamāk, tiks mākslīgi manis uzrakstīts  "hepii end" stilā ir nolemts komēdijai.