līst un gāž debešu dusmas, debesis pušu, domas gaisā.
Trotuāra vidū vinpate tantiņa raudot stāv, trejpušķi rokās.
Bet cilvēki tik skrien, tauta tik smej un kā pusakli dur tikai uz priekšu, cits iebakstot vienpatei ar debesu sargu, cits atkliedz tā, ka siekas sajaucas ar lietu un krīt pār asvalta krokām.
- Nevienam nevajag ziedus un nevienam nevajag patiesības.

Es stāvu zem jumta un lēni velku cigareti, vērojot šarādi ielās. Mitrums sajaucās ar dūmiem un domas ar pilsētas smārdu.
- Man vajag ziedus, šovakar ir tā!
Es izejju gāzienā, cigarete salīst roka bikškabatā izroku intīmus un saber tantes rokās. Viņa raud un mugura tai salīkusi, bet acis skaidrākas par debesjumu, tīrākas par lauku gaisu, rokas sastrādātas un gadi jau pie pulkstens vienpadsmitiem. Viņa pateicas par vakariņu naudu un es dodos prom.

Nu ko lai saka. Nav ko žēlot vecos, kam pensijas nav, jo mēs nekad nebūsim veci. Mēs mirsim jauni, laimīgi un no orgasma dienā, kad spīdēs saule.
Priekā!