Gulēju zem divām segām, vilnas jakā un zeķēs. Bija auksts.
Nakts vidū neizturēju, izlīdu no gultas ar jautājumu sejā, no kurienes tāds sals. Durvis uz koridora vaļā. Skaidrs! Ņemu atslēgu, slēdzu durvis, sāku kliegt.
Pag, nodomāju, kamdēļ es kliedzu!? Durvis neslēdzas. No kaimiņiem pieskrien divas jaunas meitenes un vēlas ienākt. Es stāvu ar nekādu izteiksmi sejā un bezpalīdzībā nokratu rokas. Es pēkšņi esmu sastingusi un man ir bail. Meičas apjautājas vai viss kārtībā, nosmaida un noskrien lejup pa kāpnēm.
Pamodos no slimīgiem sviedriem.
Eju skatos, bla, durvis tiešām vaļā! Izberzēju acis, izstaipos, slēdzu uguni koridorā, neslēdzas, slēdža nav! Kliedzu. Bail!
Pamodos no aukstuma un sviedriem.
Eju skatos, nē, durvis ir ciet! Ņemu atslēgu mēģinu tās aizslēgt. Ar acs kaktiņu redzu, ka dzīvoklī kāds ir. Vīrietis, maza auguma, lēnām aiziet līdz balkona durvīm un pazūd. Man ir bail, es saķeru galvu un sāku skaitīt mantras. Sapnis nebeidzas, es nepamožos, lai arī kā censtos.
Sapurinu galvu un ar spēku atveru acis. Galva sāp, iekšā viss trīc, mati sviedros samirkuši. Padzeros ūdeni, aizslēdzu durvis, pārvelku sausu kreklu un aizmiegu nokautā miegā.

Pamožos.
Miegs vairs nenāk.
Savelku lupatas, tankus, paņemu mūziku un eju staigāties. Durvis nav aizslēgtas. Atslēgas karājās tur pat kur karājās vakar.
Nosmaidu, par varbūtību, ka arī šis ir tikai sapnis.