nomainīt telefona nummuru, pilsētu, pat valsti, atvērt sen nekoptas durvis pilij, drūmi glūnošiem, tukšiem logiem. Noraut, pie-joda-ellē-ratā nost visus pārklājus, kas sedz gleznas un piesēžamos galdus.
Saplēst vienu glāzi pildītu simtsgadīga vīna, pabūt laiku nekur.
Nesagādā pat nemazākās problēmas rokās neturēt telefonu un sākt negaidīt atbildes uz jautājumiem, kas vēl pat nav uzdoti, nav grūti saprast, ka kļūdījies.
Grūti ir tādam nepalikt uz visiem laikiem.  

Sasalis ūdens zem pēdām, kristāla fragmenti, mazu suņu pēdas, viss ierakstīts manās acīs. Aukstums, nevaldāms sals cauri pirktiem un ribu galiem, drebulis - mazais ķermeņa nodevējs, krata no manis domas pēc vardiem. Es eju lēni un bubinu, vēl pavisma nedaudz, vēl tikai metru karavāna un mēs sasniegsim mājas. Tālumā pavīd uguns un mēs sasmaidāmies, Sibīrija, dienas gājums un nakts bailes samaisās priekā, par paveikto 2 nedēļu gājumu.

Apvārsnis sāk nostāties zem manām kājām, es redzu kā attālinās cilvēku stāvi, kā ieplānota viensēta, kurā neviens nedzīvo. Skurstenis drūms, bez dzīvības, logi izsisti un pavards aizmirsts. Saimniecības ēka sabrukusi, no augšas ielūzis jumts.

Ķermenis, kaut kur lejup guļ mana miesa, sabrukusi, kā uzzīmēta balta lauka vidū. Miesa, kas tika lolota, bauda, kam tika pakļauts prāts, siltas, dārgas drēbes, nesen pašūtais mētelis un pirktie apavi – viss tur paliek lejā. Nevajadzīgs. Vienkrāsains.

 

Sajūta atsitoties pret bleķi, spēji atrāva mani atpakaļ, jā mani mīļie, visuma gals ir bleķa kupols, tiem, kuriem viss norit pārāk strauji.

Es pamodos sniegā, salā. Man sala, seja sāpēja kā pēc tūkstoš pļauku cirtieniem, rokas nevarīgi centās piecelt augumu sēdus.

Sniegs bira acīs un skaloja ārā mulsumu. Mute vārgi izdvesa : “nav iespējams....”