un tā es rokos svešās cilvēku dzīvēs, nekad neatrodot savu. Tā es rakājos svešās bedrēs un darbos, līdz ausīm vārdos, smaidu un krāju sevī dažu lūpu citus stāstus.

Viņas maigās vaigu ēnas mirdzēja pelēkās istabas gaismā, Acis staroja un mati glāstīja lūpas. Rokas lauzījās pa klēpi, ik pa laikam kājas pievelkot sev tuvu klāt, viņa smaidīja un jautāja, kas ir balsis, ko dzird savā ķermenī, kas viņu tur sauc. Vai atsaukties? Ja neatbildēs?

Viņa vēl jo projām smaida un tikai rokas to nodod, iekšējais uguns nemiers laižas ārā pa pirkstu galiem kā mazi diega gali dažādās krāsās.

• es nezinu, kaut kas ar mani nav kārtībā, priekš sevis es esmu pārāk stipra, priekš viņa pārāk vāja, lai parakstītu šķiršanās papīrus. Ar viņu man ir grūti, bez viņa man gribas citu. Skatoties acīs viņa purpina, nu tu zinu, tu tāpat visu zini. Saki, ko man darīt!

Es klausījos un nesapratu kā es klausoties jau spēju izdzīvot vēl neizdzīvotos šīs meitenes notikumus un vai tas nebūtu par aizvainojumu visu viņai atklāt, atstājot pierakstītu dzīves grāmatu tās galvā.

Kā cilvēks var nomaldīties tik tālu, ka turot savā vienā rokā otru, tās nekādi nespēj atrast sevi?