kamēr naktstauriņi lido apkārt laternām, zem kurām kadreiz rakstīta dzeja, es tepat, roku biksēs, sēžu truli gultas galā smaidu un nesaprotu, kur pie velna un ievas palika liela daļa manis pašas.
Starp kaislēm man paliek mīlestība, kas nekad nav mana, starp vārdiem, stāsti un vesali darbi, kurus tā arī nesaceru.
Nav jau ta, ka rokas nolaistas.... ir tā, ka roka biksēs un egoisms prātā