viss samisījies putrā un maisās vēljoprojām
realitāte paliek otršķirīga un pat nepieņemama, jo, liekas un pat uzbrūk ar savu pārsteidzošo mākslīgumu.
:
es vakar pazaudēju cimdu, ir man niķis vinus sastuķēt aizmugurējā kabatā un tad iepirkties. Pie maizes plaukta es pamanīju, ka viena cimda jau vairs nav, pie sarkanās gaismas pamanīju, ka otra arī sen jau kā nav. Samulsu, nosmaidīju un lēni aptaustīju savus gurnus, izskaitot telefonu, maku un atslēgas.
šovakar minūti stāvēju pie garderobes durvīm un lasīju skaitļus "17.00" un skumji skatījos uz manu vientuli brūno, jeb brūno vientuļo mētelīti, kas ieslēgts stikla zārkā un neviens nenāks to glāstīt.... es visu nokavēju, padomāju, es nokavēju gaismu, es nokavēju siltumu, es pazaudēju sargus un vārdus..... tā purpinot, nedaudz īgni, es uzloku apkakli līdz ausīm un dodos jau paplukušajā rudenī.
Glāstu atslēgas un pēkšņi saprotu, ka viss iepriekšējais tiešām ir bijis sīkums, jo apstājos zālāja vidū un skatos uz  savu riteņa saslēdzeju, kas sagraizīts kā čūska pa trim daļām... paceļu mazo mironīti, kas nenosargāja riteni un iemetu miskastē.
Riteņa nav, ritens, zaļais ritens, nozagts. ....


es nosmaidu
ja es būtu nevainīga, šodien pazaudētu arī to!