viss savācās manī - plaukti, krāsas uz sienām, meitenes, zēni, vīraks, mūzika un uzsprāga, izdalot tādu iegarenu tarkšķa skaņu. Viss uzprāga manī un es paliku ne es. Manas rokas liekas svešas un glezna liekas citu darināta un elpa ir cita ritma elpa, es paliku par kādu citu.... nenomirstot. 

.. un tieši tagad es saprotu, ka uztraukties man nav par ko...  es esmu kā tāds balons kastē.. es pūšos, stresoju, psihoju un tad sprāgstu. Balona vietā parādās cits balons ar citu rakstu un savādu krāsu... un tad es atkal pūšos un sprāgstu un tā milijoniem reizes mūžā. 
Tas dara mani pašpietiekamu... jo man pietiek tikai ar mirkli.