... man skumji par tām dumjām aitām, kas vazājas tepat blakus ielās un lepni pīpē cigarellas un tēlo skaistās, lai arī jau sadzērušās, pat nodzērušās, bet vēl tikai daži mirkļi un viena no trijām sāks raudāt un pārējās mierinās un tā uz maiņām, viena pēc otras vērs vaļā savus dvēseles dziļumus un pierādīs sevi par draugiem. Tāda apmainīšanās ar ar asarām, bērna laukuma vidū ir komunikāciju sākums un gals. Šovakar. Tā ir šovakar.

...un sēžu uz balkona margām, vicinu kājas un klausos kā tiek samesti santīmi "ej davaj šņabi ar tomātu sulu", skatos lejup, trīsstāvu tumsā un pavisam, pavisam lēni saprotu par ko man tā, par ko man skumji, vai tad nav vienalga, ka trejas daiļas dāmas dzer zem maniem logiem....
.. un pēķšņi, pa ilgiem laikiem, beidzot nu tas ir noticis: man ir vientuļi! Es samulstu, nosmaidu un ļaujos šai salkanīgi rudenīgai melanholijai. Neko nemelojot, es jūtos laimīga.