ir palikuši 2m tīras sienas un tik pat daudz ārprāta manī

 es lēni sāku saprast kamdēļ cilvēki nodzeras, kamdēļ nopīpējas un kā man dažus gadus atpakaļ likās -  iznīcina sevi. Atbilde ir gaužām vienkārša, tā ir vieglāk. Mirt un slīkt ir vieglāk kā ķeburoties ārā no apkārt apaugušajiem mēslim. Lai arī cik absurdi tas neizklausītos, gandrīz katrs, ik dienas, sevī nokauj sevi, jo nav iespējams vienlaicīgi dzīvot un eksistēt. 

 
un tagad jau lietus, lielām bezkaunīgām pilēm trieces pret jumtiem, ielām un cilvēku galvām. Es sēžu, skatos un smaidu, nekur vairs nav jāiet, nekur nav jāmetas, ir miers. 
un man patīk rudens ar visām miglām, skumjām un drēgnajām naktīm ar to vien, ka liekas, tas ir viss patiesākais gadalaiks starp četriem brāļiem. Tas neko neslēpj un neko nesola un ik dienas ir pietiekami mānīgs, lai tam neuzticētos.