parasta kaimiņu būšana
Katru gadu līdz rudenim, man liekas, ka viņas vairs jau nav, bet tad pēķšņi viņa ir klāt un bungājās otrpuss manām balkona durvīm, tad ilgi stāsta, kā ir un cik grūti, kad augšā spirtu dzenot un neviens neko lietas labad nedara. Pagāšgad viņa kopējajā balkonā pa vidu uzslēja žogu, kurš šī gada vējā ir sašķiebies līks un tā rezultātā esmu nolikta fakta priekšā, ka man esot jātaisa žogsnr2. Es iespurdzos un atcērtu, ka žoga nevajag un, ja šaj tik ļoti, ka vai ne padzīvot, lai naglo pati.
Nu lūk un tagad ir sācies. ..
Kā tante nāk uz balkona tā paklājs, kurš ielocīts manas puses žogam ir nomests, saliekamā stanga, kas atstutēta pie sienas aizmesta vidū... un tā tik daudz reizes dienā..
iespējams, tas viss ir tikai tamdēļ, ka šorīt ignorēju kārtējos, slotas izraisītos, klauvējienus pie balkona stikliem, jo runāt bija pēdējais ko tobrīd vēlēlējos; tante bungāja vairāk kā pusi no stundas, tādā kā ritmiskā lūgšanā, tad rimās.
tagad klusiņām izlavās un vanda manu balkona pusi (cik nu tas ir aizsniedzams) ...
un vēl
viņa ap kaklu nēsā kastaņus un uz sejas viņai ik pa laikam ar ziedi ir izcelti punkti.
uz margām uzliku ķiploku (ja nu šī ir burve), viņa blakus ir nobērusi sāli...
bet paklājs nav aiztikts
