jau pāris dienas man ir sajūta, ka viss apkārt notiekošais, ieskaitot mani, ir slikti un pavirši uzrakstīts romāns, bez atrisinājma un nobeiguma.

nekam jau nebūtu ne vainas, ja vien kopistiski skatoties uz reklāmas rullīšiem nesāktos apkārtējo slimās šķavas : "nu nesapīpējoties neko tādu uzrakstīt nevarētu, vo, kas jāsaēdas, lai līdz kaut kam tik ģeniālam nonāktu" un vēl pārējie pārgudrie jautājumi kamdēļ man liekas, ka man nevajag smēķēt un daži secinājumi, kas man esot jāsalieto, lai saprastu šo- to - nezin ko. 
Tādos brīžos man paliek tik garlaicīgi, vo tieši tik vientuļi, ka gribas paķert visu, kas ir, salikties pašam čemodānā un nosūtīt sevi uz nekurieni, kur nav neviena ne pazīstama ne iekārojama. 
Un laikam ir grūti kādas vielas lietotājam iestāstīt, ka to pašu vien stāvokli es panāku dabiski gleznojot, lidojot, sportojot, kliedzot un sapņojot... 

Un tā sevis dēļ  viss liekas kā sliktā romānā savārdots. Man pazudis ir piesasites punkts sabiedrībai un kas biedējošāk, man tas tīri patīk.