Kamēr es kā traka ar baloniem un krāsas bundžām pa vannas istabu plosos, bērns sazīmējis pilnu kāpņu telpu sirsniņām. Kaimiņiene apstājas un caur smiekliem saka, ka ļoti skaisti, tomēr nāksies ņemt rokās lupatu un visu skaistumu mazgāt nost. Sīcis iespītējas un jau otreiz atgādina, ka tas ir skaisti un tās ir sirsniņas un katram kurš pa tremēm kāpj ir sava.
Es klausos un smaidu.

Un tad trepēs saceļas ļembasts, jo iznāksui ir kaimiņiene#2 un sāk bērnam stāstīt, kā ir bērnu neaudzināt un ļaut brīvvaļu un uz koridorā iznākušo mani noskatās ar vīpsnu, nosauc mūs par māksliniekiem, pagriežas un ielien atpakaļ savā īgnuma midzenī. Kaimiņiene #1 jau smejas, es noplātu rokas un nomulsusi saku, kas tas tikai krīts, ko nomazgāt nav problēmas. 

Pa virsu tam visam pēkšņi ierodas vīramāte ar vīratēvu, stāv trepju vidū un sinhroni lūkojas uz mani, uz krāsām man rokās, uz daudzajām sirsniņām trepēs, bērnu un uz jau histērijā smejošo kaimiņieni #1. Pēc ienākšanas dzīvoklī, kur ienākt nemaz nav tik viegli, jo viss vannasistabas saturs ir koridorā, vīratēvs līdzjūtīgi pajautā, vai tiešām es viena netieku ar visu galā. Sasmējos.