Pārsteigumi mani nepamet. 
Biju ar senčiem aizbraukusi līdz mežam. Daba, klusums viegla eiforija un mazas Vaivariņu smaržas. Salasīju mētras un saēdos ogas. Tik pārsteigums mani piemeklēja brīdī, kas mājinieki sāka no mašīnas stiept maisus ar musaru krūmu virzienā. Es tiešām samulsu tiktāl, ka pirmajā brīdī vārdi palika kaut kur iesprūduši aiz zobiem un vēlāk visi izskrēja vienā putrā kopā ar siekalām un poļu lamām. 
Aizbraucām līdz tuvākajai miskastei un kurnējuma pavadīti masi tika iebubinātu kastēs. Teicās mani vairs ogot līdz neņemt.
Tfu, tu sabiedrība! Nu, nesaprotu es, kā var ēst un dirst vienuviet. (?)

Līdz vakaram jau aizvainojums bij` pazudis. Ma sakrāmē man mugureni ar zaftēm, burkāniem un gailenēm un smaidot novēl laimīgu ceļu. Es uzsitu pa pedāli, uzlieku Junga audiogrāmatu un klausos, kā šis lamājas, ka cilvēks baidoties no savām slimīgajām halucinācijām ir uzcēlis dievticību un kā pasaka Skaistule un Briesmosnis ir lielisks piemērs slēptajam, bet jau notikušajam, incestam starp meitu un tēvu. 
Brīdī, kad nosēdās baterijas arī man pedāļ entuziasms apstājās. Vilkos kā ome augšup pa kalnu, atpakaļ sažņaugtiem pleciem. Labi, ka tas sliktais/labais/dusmīgais un līdzskrejošais suns mani pabaidīja. Tiku ātrāk mājās, sapratu, ka daudz lamājos un vēl tikai to, ka esmu saguris kā  tāds pajūga zirgs. 

( un bija arī slepkavības mēģinājums un viens izpletņlēcējs )