un sēdēju un raudāju, klusi, tumsvienpatībā pie vannas.
un neiedomājos visādas domas
un sapratu, ka vienbrīdī kaut kas manī ir nogajis sķērsām.

Es paliku par spēcīgu maitu, kas vakaros tup ēnās un dažreiz raud.
Es centos sevi uztaisīt pasaulei un, še, tagad pasaule man kļuvusi sveša.
Un es, kā liekas, pasaulei tāpat.