Dienas ritms ir nobīdīts, eju gulēt četros, ceļos divos. Sāp galva no kafijas.
Dienas pavadu nekā.
Vakaros skatos filmas, ko rāda Zombijkastē.

Ekrāns stāstīja stāstu par dažiem iedzīvotājiem, kas mita mazajā mongoļu fermeru ciematiņā. Jaunos puišus aiztrieca armijā, bet vientuļā meitene palika mājās, gaidot, kad atnāks tās abi mīļākie no kara.
Gaidod viņa pisās ar kaimiņu stallī.
Karavīri tuksnesī izvaroja kādu zaldāti,pēc kuras iniciatīvas visi šie kareivji tik šķirti no ģenetālijām, tad nošauti.
Puisis, kurš izdzīvoja atgriezās pie meitenes, atzinās mīlestībā un izgūlās pār sievieti uz siena kaudzes.
Filmas beigas.

Mēģināju pēcāk zīmēt. Nekā.
Rakstīt. Ar nekā.
Iekšā tukšs. Pat sapņu nav.