sarunlaiks
Es eju es cauri Maximai, velku aiz sevis iepirkuma grozu. Kaut kur dziļi sevī ierakusies, domāju par puķkāpostiem, sieru un dažiem tomātiem.
Kāda sieviete, smaidot nāk pretī un sveicina, es apstājos, apvaldu vēlmi atgriezties un paskatīties, vai aiz manis nav vēl kāds potenciāls sarunas vedējs, pasmaidu un atsveicinu.
Sieviete sirsnīgi jautā, ka man iet, smaida, stāsta, ko darījusi rītā un vakar vakarā, es smaidu pret, kā spogulis. Izstāstu, ka daudz strādāju, vakaros iedzeru...
Sieviete vēl ko pasaka un mēs šķiramies.
Viņa saka, ka viņai patiess prieks mani satikt.
Es viņu neatcerējos, vēl tagaad neatceros.
Bet runāt bija patīkami.
Gandrīz kā blogā.