Pamodos no asām sāpēm krūtīs. Iespējams, visa kā ir bijis par daudz. Savilku drēbju kārtas, izskrēju vazāties 6norīa, tiko modušajā pilsētā. Ielas vēl tumšas, cilvēku nav. Ausīs bauro Keivs un krūtīs dur ar nazi.
Apsēdos piecstāvu mājas pavēnī un ļāvos sētnieka darba apcerei :
"aizmetot prom lieko, paveras taka"

Jopcig! Palieku sentimentāla!
Sāka salt ceļi tā sēdot. Es izdomāju, ka ir labi, kā ir tagad. Esam brīvi! Es vairs nebaroju Rutīnas dievību, viņš vairs neizvirza nosacījumus. Savā ziņā mēs esmam tuvāki kā jebkad.
Un vienmēr viens otra sirdī.